«Kā Jūs mani iepriecinājāt, rakstot, ka «esmu vēl dzīva un vazājos pa pasauli»! Šobrīd Jūsu fondā ir 770 folkloras vienības, ko esat atsūtījusi apmēram 20 reizēs. Tas ir jauki, ka vēl turaties un aktīvi domājat par tautas gara mantām,» pateicībā un cieņā Nellijai pērn rakstījusi Latviešu folkloras krātuves arhīvu glabātāja Māra Vīksna. «Liesmai» viņa apliecina: mēs ļoti priecājamies par tādiem cilvēkiem kā Nellija, un ir lieliski, ka vēl 21. gadsimtā latviešos ir interese un vēlme vākt un saglabāt liecības par tautas dzīvesziņu: «Vislielākā vērtība, ka Nellija dod izskaidrojumu, kurā brīdī un kur tas dzirdēts un pierakstīts, tā dara tikai pieredzējuši vācēji. Ticu, ka pēc simt gadiem latviešus vēl interesēs tas, kā esam dzīvojuši šodien, par ko smējušies! Pēdējos gados arī no Nellijas esam saņēmuši daudzas anekdotes — dzirdētas dzimtajā pusē, saklausītas, presē lasītas.»
Nellija saka: «Mamma nebija liela teicēja, darbā aizņemta, bet, kad prasīju, stāstīja gan. Kā viņas vecvectēvs mūrnieks savulaik remontējis Gulbenes Balto pili, kā dzīvots viņas jaunībā… Tēvs bija tāds nerunīgs, arī daudz strādāja. Tajā Vīksnas pagasta malā, kur ienācām, visi bija luterāņi, no Vidzemes, nākuši lētāku zemi meklēt, savukārt vietējie — katoļi, mēs, čiuļi, viņus saucām par leišiem. Tajā sajaukumā bija visādas interesantas lietas. Mums dzimtā tādu senu tradīciju nebija, malēniešos bijām ienācēji, tomēr i Mārtiņos, i Ziemassvētkos viss notika, čigānos gājām…»
AR LATVIEŠU STĀSTIEM DVĒSELĒ. Valmieriete Nellija Šāvēja. Ārijas Romanovskas foto