Pirms runājam par sociālā uzņēmuma iespējām, gribu tev pajautāt: kā cilvēks, kurš reiz līdz matu galiem bijis iekšā mākslā, izvēlas iekāpt tik smagos realitātes zābakos?
Man pašlaik izdodas pētīt dizaina pievienoto vērtību. Doktora grādu es aizstāvēju tēmā «Dizains – ilgtspējīgai sociālajai labklājībai», un studentiem es joprojām lūdzu atbildēt uz jautājumu: kāpēc tas kādam ir vajadzīgs? Šīs atbildes jauniem cilvēkiem nāk grūti, jo dizains sen vairs nenozīmē prasmīgi veidotus priekšmetus. Pasaulē pazīst terminu universālais dizains, un tas nozīmē, ka pats svarīgākais ir cilvēka faktors. Cilvēka vēlmes, vajadzības, vājības… Tas nozīmē dzīves empātisko pusi. Kā pētniece es šobrīd daudziem jautāju: kas ir vērtīgākais jūsu dzīvē, kas raksturo jūsu ilgtspēju? Zini, neviens nemin naudu vai lietas, jo tās jau nedara mūs laimīgus, augstāks iekšzemes kopprodukts arī ne, bet vispirms tā ir ģimene, draugi, kopiena, demokrātija, tīra vide, svaigs gaiss… Jo iekļaujošāka, jo laimīgāka sabiedrība un nācija.
Latvija laimes indeksa reitingā ik gadu kāpj augšup, bet Skandināvijas valstis, Nīderlande, Vācija, Francija sakārtotas infrastruktūras dēļ tur noturas.
Ja runājam par iekļaujošu sabiedrību – izglītībā, darba tirgū, ikdienas dzīvē, tad šo valstu virzienā mums arī jāraugās…
Bet vai mēs neatpaliekam par gadu desmitiem? Un jārunā ne vien par vides pielāgošanu, par līdzekļiem, kas būtu jāiegulda, lai infrastruktūra kvalitatīvi mainītos, bet par attieksmes maiņu.
Darbs ar cilvēkiem ir liela māksla (smaida). Universālais dizains nav priekšmets, ērts birojs un ceļi bez apmalēm, jo tas nozīmē plašāku redzējumu – cilvēcīgu, cieņpilnu dzīvi. Ja sabiedrība pieņems tos cilvēkus, kuru pašlaik starp mums it kā nav, tad visi redzīgie, dzirdīgie, staigājošie un tajā skaitā māmiņas ar maziem bērniem dzīvos labāk un ērtāk.
PIE MUMS atnāk tie darbi, idejas, projekti, kas mūs pašus uzrunā, ap kuriem bijušas mūsu domas, – tā Aija Freimane. Jāņa Līgata foto