Mirkli pirms Latvijas kultūras dzīves notikuma, kas ikgadējs Valmierā, saruna ar festivāla programmas direktoru REINI SUHANOVU.
Dzird sakām, ka šovasar festivāls liels un plašs. Vai apzināta šāda izvēle?
Pilsētas centrs ir apgūts, tad kāpēc mākslu nerādīt Jumaras ielā vai pavisam ārpusē, pie Gaujas vai Valmieras uzņēmumu infrastruktūrā? Mēs gribējām kļūt tuvāki arī citviet. Mazs solītis, bet mēs to speram arī novadā. Jau pāris nedēļas radošā komanda strādā Sedā, iesaistot stāstā vietējos iedzīvotājus. Tie visi ir interesanti, radoši mēģinājumi, un tā top māksla! Šoreiz būs astoņas pirmizrādes, bet kamerizrādes, jo rādām tuvāk, esam blakus.
Rādāt emocijas.
Tas jau pats par sevi, bet mēs rādām dzīvi, DZĪVĪBU. Tā ir šī festivāla tēma, redzējums. Mēs pieņēmām lēmumu veidot daudz izrāžu, bet kamerizrādes, jo akcentējam izpildītāju. Šī vēl mums ir dota tā retā telpa, es domāju teātra mākslas telpa, kur nav digitālā starpnieka, arī mākslīgais intelekts varētu stipri maz ietekmēt mūsu radīšanas procesus, un šo aspektu novērtējam, izmantojam. Cilvēks uz teātri nāk satikt dzīvu cilvēku, jo svarīgs ir dzīvais kontakts, mēs satiekamies, runājam un runājam par dzīvo dzīvi.
Runāt par DZĪVĪBU pašlaik ir īpaši svarīgi?
Tā ir šī gada tēma, un tā ir mana tēma, lai vēstītu ne tikai par dzīvības vērtību, bet par dzīvā aspektiem runātu plašā kontekstā.
BŪT BRĪVIEM un radīt, domāt par vienu uzdevumu, vienu tēmu kā pašu svarīgāko. Tā ir Valmieras vasaras teātra festivāla mākslinieku iespēja. Festivāla programmas direktors Reinis Suhanovs steidz pie visām radošajām komandām, lai apraudzītu, kā idejas raisās, kā darbi top. Ārijas Romanovskas foto