Pastāsti, lūdzu, par sevi.
Esmu dzimusi Valmierā, līdz pat sestajai klasei mācījos Valmieras Viestura vidusskolā. Tad kopā ar ģimeni pārvācāmies dzīvot uz Bausku, kur arī nomācījos atlikušos sešus gadus līdz vidusskolas beigām. Tālāk devos uz Rīgu, lai studētu augstskolā. Kad sākās kovida pandēmija, pārvācos atpakaļ uz Valmieru, jo mums aizvien šeit bija palicis dzīvoklis, kuru izīrējām. Sapratu, ka Rīgā nedzīvošu, jo skola ir attālināti, un cenas ir kosmiskas – sanāca, ka visu savu algu, ko biju nopelnījusi, strādājot apģērbu veikalā, atdevu par dzīvokli. Kovids sākās martā, un jau maijā sāku dzīvot šeit, Valmierā. Es studēju Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Tehniskās universitātes apvienotajā programmā «Radošās industrijas», kur kultūra ir apvienota ar biznesu. Pagājušogad pabeidzu studijas un sāku strādāt «Vindā».
Kāpēc izvēlējies strādāt «Vindā»?
Sākšu ar to, ka Valmierā vispār ir ļoti grūti atrast darbu, un es meklēju dažādus variantus, kas mani interesē. Biju jau mazliet nolaidusi rokas, sāku pat meklēt darbu Rīgā. Pa vasaru biju pieteikusies kā brīvprātīgā Teātra festivālā, un tur es iepazinos ar «Vindas» direktores meitu; mēs sākām vairāk komunicēt, pastāstīju viņai, ko es esmu pabeigusi, ar ko esmu nodarbojusies brīvajā laikā pēc skolas un to, ka man patīk darboties ar jauniešiem. Viņa savukārt man izstāstīja par vakanci «Vindā», kas ir atvērta, un es tur pieteicos.
PAULA VĪBĀNE. Foto no personīgā arhīva