Viņa gāja kā cilvēks, kurš bez mazākās šaubu ēnas katrā pretimnācējā redz draugu – vai nu sen nesatiktu un tālab nedaudz piemirstu, vai tādu, ar kuru arī bez ilgas draudzības priekšvēstures var acumirklī atrast kopīgu valodu.
Rudīte smaidīja un acīmredzami bija labā garastāvoklī, tāpēc, pagājušas viena otrai garām un apstājušās, pārmijām pa vārdam. Arī man pielipa tā neskaidrā nojauta, ka esmu šo ņipro sievieti kaut kad kaut kur jau satikusi. Varbūt viņa man atgādināja visas tās seniores, kuras turpina aktīvi turēties pie dzīves, apmeklē kultūras pasākumus un nereti arī pašas tajos piedalās. Noskaidrojās, ka esam kaimiņienes.
Muzicēšana pie sintezatora. Rudīte un Valdis Bernati. Autores foto