Teicāt, ka lielākais gandarījums ir nevis nominācija, bet sajust pacientu novērtējumu.
Kolēģiem līdz pēdējam prasīju, vai tas nav viņu roku darbs, ka man šis pārsteigums sarūpēts, bet nē, jo paši bija patīkami pārsteigti. Tas nozīmē vien to, ka labos vārdus pateikuši cilvēki, kam esmu palīdzējusi. Tas tiešām ir jauki. Šāda atgriezeniskā saite vienmēr ir skaista.
Jūs slimnīcas rehabilitācijas centrā strādājat septiņus gadus, pacientu noteikti bijis daudz, taču vai arī jums ir tie īpašie, kuri iekrīt prātā un sirdī?
Jā, tādi noteikti ir. Parasti tie ir pacienti, kuri ilgāk pie manis nākuši, arī tie, kam bijis sarežģīts un ilgs rehabilitācijas process. Uzreiz iedomājos par vienu meitenīti, kura uz terapiju nāk jau gadus četrus… Jā, veidojas emocionālā saikne, tu pieķeries. Ir tādi pacienti, kuri dziļi iespiežas atmiņā. Fizioterapeiti jau slimnīcā strādā ne tikai rehabilitācijas centrā, ne tikai ambulatori, mēs ejam arī uz nodaļām. Palīdzam cilvēkiem ķirurģijas, traumatoloģijas, terapijas, neiroloģijas nodaļā. Gadās rūpēties par smagi slimiem cilvēkiem, gulošiem, un, ja strādājot tu redzi rezultātu, ja vēl pēc laika ieraugi, ka cilvēks tiek atpakaļ uz kājām, ir milzīgs gandarījums. Starp citu, uzreiz pēc studiju beigšanas meklēju darbu slimnīcas profilā. Privātprakse arī būtu laba, bet slimnīcā nekad nav rutīnas, neviena diena nav vienāda, jo rehabilitācijas plāni, ko sastāda ārsts, ir dažādi. Katram pacientam savas vajadzības, metodes, kas jāizmanto, lai palīdzētu. Mani ļoti priecē arī tas, ka Vidzemes slimnīcā varam darboties multidisciplinārā komandā: rehabilitologs, ergoterapeits, logopēds, fizioterapeits, fizikālās terapijas māsas, jo, kompleksi darot, izrunājot pacienta situāciju, arī var labāk palīdzēt.
ĶERMENIS AR MUMS SARUNĀJAS, brīdina par problēmām un cer, ka ieklausīsimies signālos, saka fizioterapeite Ieva Mārtiņjēkaba, kura priecājas, ka atradusi un strādā profesijā, kas kļuvusi par viņas sirdsdarbu. Jāņa Līgata foto