Nodomāju, re, cik atzinīgs novērtējums, kas liecina par siltu pieķeršanos un mīlestību, taču sarunas gaitā, kad tā nebija vēl ne pusē, secināju, ka tas nav pārspīlējums vai vēlme piepušķot viņas nopelnus novada kultūras dzīvē. Sarunai atvēlētais laiks, katra minūte kļuva apbrīnojami ietilpīga, tomēr paspējot notvert vien pašus galvenos viņas darbīgās dzīves pieturpunktus un ieraudzīt trauslo, bet stipros pamatos balstīto būtību.
«Kā tu visu vari paspēt! Vai nepiekūsti?» es brīnījos, uzzinājusi, cik piesātināta viņai ir katra diena. «Nē!» Marika papurināja galvu, sašūpojot viegli viļņainos matus, kas meitenīgi sasieti pakausī. Viņas smalkais augums izstaroja nezūdošu enerģiju kā cilvēkam, kurš ik dienu dara mīlamu darbu, kas patīk un padodas. Tāds darbs paņemto enerģiju un spēkus atdod devējam divtik. Nav brīnums, ka ap viņu līp mazi bērni, ka viņa saprotas ar mūzikas skolas audzēkņiem un Marikas roku vēzieniem klausa kora 26 vīri. Viņa kā smalka adatiņa sadiedz zemi ar debesīm, un tad mūzika paver ceļu lidojumam gan maza, gan liela cilvēka dvēselei.
MARIKA ROLMANE. Uģa Brālēna foto