Māris mums ir tāds kā visurgājējs, kolēģi raksturo Lija no mārketinga meitenēm, atbildīgs savos pienākumos, ātri novērtē situāciju un dara. Viens no tiem, kas nestrādā kādos stingri noteiktos rāmjos, bet pats arī saskata, kas darāms. Izpalīdzīgs. Ja pamanīs, ka vajadzīga palīdzība, piemēram, uzbūvēt skatuvi vai kādam riepu nomainīt, ies palīgā, protams, nemaz nerunājot par saviem tiešajiem darba uzdevumiem.
Māris atzīst, ka par balvu bijis ļoti pārsteigts, jo teātrī nemaz tik ilgi neesot un šajā nominācijā saskatījis citu kolēģi, un kautrīgi paskaidro, ka, lai arī Evitas Sniedzes eseju un Jura Kmina fotogrāfiju grāmatā Par saknēm, upēm un debesīm viņa amats esot ierakstīts kā uzvedumu daļas direktora vietnieks, pats labāk jūtoties kā sagādnieks:
«Daru visu, ko vajag. Palīdzu scenogrāfiem, dekorāciju veidotājiem, kostīmu māksliniekiem, teātra tehniskajiem cilvēkiem. Aizbraucu, atrodu, atvedu vajadzīgo. Bet noteikti gribu piebilst, ka arī paši teātra cilvēki rada lieliskas izrādei vajadzīgas lietas. Zinu teātrī ļoti daudzus, runāju par tehniskajiem kolēģiem, kas ir apbrīnojami radoši. Nesen sāka strādāt jauns puisis Niks, butafora palīgs, tik daudz viņš jau apguvis un prot, un mūsu butafors Pēterīts, cepuri nost, skatos viņa darbu un brīnos. Nu, daudz mums, pieļauju, ka visus vēl nemaz nezinu, ir tādu radošu cilvēku! Riktīgi lietpratēji, no kuriem vari mācīties, aprunāties, paprasīt padomu. Patīkami, ka pašlaik mūsu kolektīvs ir arī nostabilizējies,» Māris ir absolūti pārliecināts, ka teātrī nemaz nevar tā — atnākt, nosēdēt noteiktās stundas, un sveiki līdz rītdienai! Kaut vai skatuvnieki:
MĀRIS LOPATKO. Gata Priednieka-Melnača foto