Bērnības laiks
Visa bērnība, no pirmās līdz pēdējai klasei, pagāja Rūjienā. Biju kā vecākais brālis un gribēju diktēt savus noteikumus visiem mazākajiem. Nezinu, vai biju paklausīgs, bet nebiju delveris, laikam jau klausīju vecākus. Baigos podus nekad neesmu īsti sagāzis, laikam par laimi jāsaka. Bērnība bija diezgan mierīga, jo man brālis un māsa – mazākie, tā mēs dzīvojāmies pa savu mazo smilšaino ielu. Forši, ka bērnība tika pavadīta Rūjienā.
Mūzikas skola un atgadījums ar vijoli
Mūzikas skolā gāju no 1. līdz 3. klasei, spēlēju vijoli, bet nepabeidzu. Man negribējās spēlēt vijoli, kaut kā man negāja tas solfedžo, un likās, ka arī neko nevajag. Vijole netīšām izkrita, braucot ar riteni, kuram nebija bremzes, un pārbraucu pāri tieši vijoles vidum, tas tagad man ir tāds humors. Vecākiem un mūzikas skolas direktorei tas nebija nekāds humors, droši vien nav joprojām.
ARTURS GRUZDIŅŠ. Filipa Smita foto