Ivetai kopā ar ģimeni šī ir jau trešā vasara Valmierā. Pārnāca no Rūjienas, kas tur pavadītajos septiņos gados bija kļuvusi iemīļota. Par Ivetu droši var apgalvot, ka viņa ir no tiem cilvēkiem, kam putni sēžas uz pleca un ko suņi neaprej. Optimiste, labestīga un atvērta komunikācijai. Dzīvojot Valmierā, strādā «Benu» aptiekā par vadītājas palīdzi. Kalekauru ģimenē aug meitas Una (14 gadi) un Ance (12 gadi). Viņu tētis Edijs Kalekaurs ir Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes mācītājs.
«Man vienmēr mīļi ir bērni un veci cilvēki»
Mūsu saruna notiek kādas darbdienas vakarā, kad Kalekauru mājā smaržo tikko ceptas rabarbermaizes. Uzzinu, ka Ivetas dzimtā puse ir Alojas novada Brīvzemnieku pagasta Ozolmuižā. Tur Dārziņu ģimenē auga trejmeitiņas: vecākā māsa Sanita, vidējā Iveta un jaunākā Evija. Tēta vēlēšanās esot bijusi, lai nākotnē saglabājas Dārziņu uzvārds. To tad arī respektējusi Iveta, izejot pie vīra un kļūstot Iveta Dārziņa-Kalekaure.
Skolas gaitas Ivetai sākušās Dikļu pamatskolā. Tālāk, atceroties mammas teikto, ka pavārs vienmēr būs paēdis un ka tas visos laikos būs vajadzīgs arods, Iveta mācības turpinājusi Valmierā — 28. arodskolā, bet gadu mācījusies arī Apes vidusskolā. Jaunības maksimālismā gribējies tikt patstāvībā un tālāk no mājām.
Ape izrādījusies liktenīga, jo tieši tur viņa iepazinās ar Ediju. Iveta stāsta, ka bija uzaugusi ģimenē, kur Dievs ir svešs, bet Edija mamma savā ticībā un lūgšanās gan savu dēlu Ediju, gan Ivetu izlūgusi, ka viņi tagad ir Dieva bērni.
IVETA DĀRZIŅA-KALEKAURE: «Liesmas» lasītājiem novēlu atrast vairāk laika saviem līdzcilvēkiem. Nepaskriesim cits citam garām! Foto no personīgā arhīva