— Biežāk stāsta par barikāžu ugunskuriem, par to, kas toreiz notika ārpus telpām, bet es gribu par to, par ko parasti nerunā: kas toreiz notika Augstākās Padomes ēkā — kā mums, deputātiem, ar savu gara spēku bija jācīnās pret interfrontiešiem. Ar kādu pārliecību viņi nāca! Tur vairs nebija runa par bailēm, tur bija nepasakāms naids — beidzot ir mūsu laiks pienācis, mēs jūs likvidēsim! Tādi vārdi tolaik, 13. janvārī un arī turpmākajās dienās, skanēja no interfrontiešiem…
Kad ieradāmies Rīgā, kad bija sasaukta pirmā Augstākās Padomes plenārsēde, bija svētdienas rīts. Ziedonis Ziediņš, deputāts no Mazsalacas, man paziņoja, ka Dainis Īvāns aicinot visus deputātus doties uz Rīgu. Lietuvā tobrīd jau bija pirmie upuri pie Viļņas televīzijas torņa. Par to mums noziņoja (Augstākās Padomes priekšsēdētājs) Gorbunovs, ka Viļņā jau 14 bojāgājušie un vairāki simti ievainoto un ka arī mums jābūt gataviem X stundai. Jo tas pats varēja notikt arī Latvijā, kur todien jau bija izsludināta lielā tautas sapulce Rīgā Daugavmalā. Vēl pat pirmā plenārsēde nebija iesākusies, kad interfrontieši Aleksējevs, Ždanoka, Dīmanis, Viktors Alksnis, Zatuloviters, Kurdjumovs, Ščipcovs pat negaidīja ieslēdzam mikrofonu. Tolaik mēs zālē sēdējām citādāk, nekā tagad sēž deputāti Saeimā — mēs sēdējām pa četriem, tieši aiz mūsu rindas sēdēja pirmie interfrontieši. Viņi pat negaidīja mikrofonu, bet jau skaļā balsī kliedza, ka mēs esot fašisti un ka mūs esot jālikvidē, bet Latvijā jāievieš PSRS prezidentālā pārvalde! Vēl viņi teica, ka tauta ir pret mums un ka notiks protesta mītiņi, apvainoja mūs nekārtību organizēšanā. Mūsu, Latvijas neatkarības idejas aizstāvju, uzdevums tajā brīdī bija, pirmkārt, pierādīt, ka mēs varam un ka mums tas ir jādara pret viņiem! Piemēram, pirmo nakti pēc plenārsēdes mēs pārgulējām galvenokārt turpat Augstākās Padomes ēkā — plenārsēžu zālē, kafejnīcas, ēdnīcas telpās…
PAR LATVIJU. Grupa valmieriešu barikāžu laikā Rīgā. Arhīva foto