Kādas ir sajūtas par tavu pagājušo teātra sezonu?
Tā bija diezgan ikdienišķa un normāla sezona. Bez neprātīgi lielām lomām. Tāda kārtīga darba cilvēka sezona – spēlē to, ko tev piedāvā, un centies to izdarīt, cik vien iespējams labi savu iespēju robežās. Piemēram, manai Čvankinai Viestura Meikšāna izrādē «Razpļujeva sapņi» ir vairāk tāda kultūrvēsturiska nozīme. Sākotnēji viņa bija vīrietis, nevis simtgadīga, marasmatiska veča. Čvankins visu laiku bremzēja izrādi, un Viesturam radās nepieciešamība pēc sievišķā atsvara izrādē, jo tajā jau tā ir tik daudz vīriešu. Piedāvāju viņam Čvankinu, un viņa palika. Interesanti bija strādāt Feliksa Deiča izrādē «Zikovi». Tāda tipa dāma, kādu tur spēlēju, man patiesībā nekad nav bijusi. Tas bija Feliksa piedāvājums, kādai ir jābūt Celovaņjevai. Akceptēju uzreiz, un nekādu domstarpību mums nebija.
Vai ar Feliksu Deiču var sastrīdēties?
Ja ļoti grib, var arī sastrīdēties, bet Felikss ir režisors, kuram es nerunāju pretī. Man vismaz nav izdevies. Felikss man bija arī pasakains pedagogs. Mēs ļoti mīlējām viņu. Tāpat kā Māru Ķimeli, kura sāka savu pedagoģes ceļu tieši ar mūsu kursu. Es vispār ļoti ieteiktu visiem jaunajiem aktieriem, kas pie viņas strādā vai tikai vēl strādās, ļoti ņemt vērā visu, ko viņa saka.
Toties izrāde «Bērns vārdā Rainis» ir pavisam cits gadījums. Burtiski no kosmosa materializējās ideja. Katrā ziņā tajā dienā, kad es to sev noformulēju, iepriekšējā dienā man nekas tāds pat sapņos nerādījās, ka nonākšu pie lēmuma, kas ir jādara tūlīt un tagad, ļoti ātri, lai tas realizētos. Tas bija Raiņa un Aspazijas simtpiecdesmitgades laiks. Projekts tika uzrakstīts, konkursā iesniegts, sev par pārsteigumu dabūjām veicināšanas prēmiju. Vairs nebija, kur atkāpties. Bet arī bez tā mēs bijām gatavi to kaut kā dabūt gatavu, jo Raini visi redz tikai tad, kad viņš ir lielais rakstnieks, lielais dzejnieks. Skolās pie sienām ir rakstnieku bildes, ķīmiķu bildes – ar bārdām, brillēm…, bet viņš taču ir bijis arī bērns.
INESE RAMUTE. Gata Priednieka-Melnača foto