Zane ir dzimusi Rīgā, bet izaugusi un dzīvo Valmierā. Zanei ir 28 gadi. Viņa ir ieguvusi vidējo un augstāko izglītību, izmācoties par sociālo rehabilitētāju. Viņai ir mīloša ģimene un vaļasprieks — pērļu rotu vēršana. Viņai patīk tikties ar cilvēkiem, bet nepatīk tumsa. Viņa ir pavisam vienkārša un reizē sarežģīta, jo meitenei ierasto piecu maņu vietā Dievs devis četras. Zane nekad nav sevi redzējusi spogulī, jo viņa kopš dzimšanas gaismu tikai jūt.
Gulēja saules starā
«Man visur vajag gaismu, man tā tumsa nepatīk! Tagad, kad vakari tumši, es sadedzu gaismu un nekad nelieku saulesbrilles. Zinu, ka citiem tās patīk, bet man tas būtu ļoti smagi, jo tad gaismu nesajustu,» sacīja Zane, kura pirms 28 gadiem pasaulē ļoti steigusies. Viņu gaidījusi mamma, tētis un lielais brālis, un mazā Zane, laikam jau gribēdama visus ātrāk satikt, piedzimusi pāris mēnešus pirms paredzētā laika. Bijusi stipra, augusi ņipri, laiks skrējis, taču, kad mazā jau bijusi pāri pusgadam, it kā atpalikusi varēšanā. Mamma jutusi, ka mazais meitēns kaut ko dara ne tā.
«Aizbraucām uz Vienības gatvi, un pateica, nu, ka viss, ka bērns pilnīgi neredzīgs… Sākumā tas bija trieciens, bet nekas — dzīvojām. Raudoša mamma, tāda, kas gatava sabrukt, bērnam nav vajadzīga,» sacīja mamma Gaļina un piebilda, ka vien pāris mēneši bijuši vajadzīgi atspērienam, tad izlēmuši, ka Puriņu ģimenē meita augs kā bērns, kuram nekas nekait.
«Kāds tur invalīds? Kāpēc uz Zani lai mamma, tētis skatītos kā nevarošu? Viņa darīja to pašu, ko mēs, visu ierādīju un mācīju nebaidīties,» tā Gaļina, kura pašlaik strādā par savas pieaugušās meitas asistenti. Par laimi Latvijā rasta un ir valsts apmaksāta šī iespēja.
Zane nekad neesot mierā, viņa vienmēr cenšoties izzināt jauno, un mamma ir kā labā roka un sabiedrotā. Tagad Zane liek mammai rosīties, vienmēr būt dzīves gaišajā pusē.
«Kad viņa bija maziņa, tad vienmēr spēlējās, kur gaismas stars. Tāda maza, klusiņa un meklēja, kur saulīte. Atnāku istabā, skatos, bērns spēlējies un aizmidzis turpat uz grīdas, kur saules stariņš krīt. Nu, nebija mums ar viņu nekādu problēmu… Visu darīja pati, piepalīdzējām, ierādījām, un, re, izauga,» tā Gaļina.
UZRAKSTĪT UN PATURĒT ROKĀS — tāda ir Zanes izvēle, kāpēc viņa joprojām raksta Brailā arī ar rakstāmmašīnu. Arī grāmatas un žurnālus viņa labāk lasa, taustot ar pirkstu galiem zīmju tekstu, nevis klausās audioierakstā. Jāņa Līgata foto