Ko šodien redzējāt, dzirdējāt sarunās ar vidzemniekiem, un kā patika Valmierā?
Jā, man patika Valmierā! Šodiena man ir kā svaiga elpa, kā ūdens glāze, kas šajā sarežģītajā un notikumiem bagātajā nedēļas ritmā vajadzīga. Jo, atbraucot pie cilvēkiem ārpus Rīgas — uz novadiem, tu sajūti, ar ko cilvēki dzīvo ikdienā un kādas ir viņu rūpes. Zemessardzes bataljonā šodien redzētais un Kaugurmuiža, vēsturiskais, par ko tik daudz bija dzirdēts, bet kur nekad nebija būts, apliecina, cik te liela perspektīva. Te mēs attīstīsimies, te mēs palīdzēsim un iesim uz priekšu! Te ļoti labi daudzas lietas redzēju, ir ar ko salīdzināt. Šis ir jau sešpadsmitais no 18 Zemessardzes bataljoniem, kuru apmeklēju, un šis ir viens no labākajiem, ko esmu redzējis, bet, protams, arī šeit vēl ir daudz, daudz darāmā. Kaugurmuižā ir, kur darīt, un ir, kur attīstīties! Šeit tiešām ir ļoti labi, redzēju degsmi, prieku cilvēkos, taču skaidrs, ka arī nogurumu, jo darba pienākumu un uzdevumu zemessargiem ir ļoti daudz. Prieks, ka arī jaunsardze ir blakus, līdz ar to ir gandarījums par to, kā tas viss kopā darbojas. Es, protams, vēlētos vēl lielāku, ciešāku sadarbību, tur, šajā bāzē, ir arī nodrošinājuma pavēlniecības cilvēki, tāpēc ceru, ka mums izdosies atrast risinājumu, lai lietas ātrāk virzītos uz priekšu. Ja tagad jāsaliek prioritātes, tad mēs, samenedžējot to, kas tur ir, varētu domāt par to, kas realizētos varbūt pēc kāda laika, jo vienkārši trūkst naudiņas. Viena lieta, ko, mājās aizbraukuši, izvērtēsim ar Zemessardzi un Bruņotajiem spēkiem, ir iespēja pārvietot no Rīgas uz Valmieru 3. Zemessardzes novada štābu.
Kāpēc savulaik aizgājāt politikā? It kā jau sabiedriskā dzīve bija gana aktīva — Latvijas Olimpiešu kluba prezidents, LOK viceprezidents, Latvijas Olimpiskās akadēmijas Senators…
Droši vien tāds esmu izaudzināts ģimenē. Tāda milzīga, koncentrēta mērķa iet politikā man nebija, kaut arī neliegšos, ka par to netiku domājis. Skaidrs, ka savos 45 gados, kad man pēc likuma vajadzēja doties izdienas pensijā, sajutos, ka varu šai valstij vēl ko palīdzēt. To jau laikam apliecina visi te pieminētie darbi. Protams, daļēji tas saistīts ar visu, kas notiek pasaulē, tad tu saproti, ka ir jāiet un jādara! (Nopūšas) Ja mēs paši neiesaistīsimies, nu, kas tad par mums rūpēsies? Tas tradicionālais stāsts par Laimes lāci — jāņem tā lāpsta rokās un jāgrābj sniegu nost, negaidot, kamēr kāds atnāks! Tas varbūt arī bija viens no dzinuļiem… Es jau nezināju, vai man izdosies, un arī šobrīd to nezinu, bet jādara ir. Un tad, kad tu dari, tu, protams, arī savus punus uzsit, un ir jocīga sajūta, ka līdz Saeimas vēlēšanām tu biji tāds kā pozitīvs cilvēks (smaida), bet vienas nakts laikā, kad tiec ievēlēts, tu pārvērties par ļauno un ne pārāk labo cilvēku (smejas)…
RAIMONDS BERGMANIS. Ārijas Romanovskas foto