Tikko ceptas maizes smarža
Kad ierodamies «Rutkos» — Abula stāvkrastā, Valda sārtiem vaigiem rosās virtuvē, kur uz malkas plīts top pašas audzētā broilera frikadeļu zupa. Saimniece brīdina, lai noliekot malā steigu, jo bez zupas nogaršošanas prom nelaidīšot. Kad to ar gardu muti ēdam un nebeidzam slavēt, vārītāja neslēpj: «Dēls arī vienmēr pateicas, sakot: nu, muterīt, tās tavas zupas!»
Vaicājam, kādas ir Valdas pirmās spilgtākās ēdiena garšas un smaržas atmiņas. Atbildē dzirdam:
«Esmu lauku bērns. Tēvs Jānis Grasbergs bija Kocēnu pagasta kolhoza «Pavasaris» priekšsēdētājs. Ģimenē bijām četri bērni. Abas ar māsu ganījām kolhoza govis Ķoniņos, netālu no Matīšu ceļa. Dzīve diemžēl tā sagriezās, ka mātei Almai vienai nācās mūs tālāk audzināt. Palīdzību sniedza Brenguļu pagasta «Dravniekos» dzīvojošā krustmāte Emīlija. Viņa aicināja mūs dzīvot pie sevis. Te arī pabeidzu Brenguļu skolu. Agri sāku strādāt. Vispirms kolhozā «Abuls», vēlāk «Vārpā». Kopu zirgus, nebaidījos iebraukt jaunzirgus, esmu bijusi arī alus ceha strādniece. Tad ciltslietu zootehniķe Munce mudināja uz kursiem Dzērbenē. Tos pabeidzot, kļuvu par lopkopības pārraugu. Šo darbu nostrādāju astoņpadsmit gadus.
Manas pirmās garšas atmiņas ir par mammas cepto maizi. Tā joprojām prātā. Mamma piecdesmitajos gados cepa arī lielus kukuļus un veda tos uz Valmieras tirgu. Par nopelnīto naudu pirka daudz ko citu kuplajai ģimenei tik vajadzīgu. Iztikām! No mammas man tā maizes cepšanas māka, bet no Brenguļu godu galdu rīkotājām — citi padomi. Biju apsviedīga, tādēļ saimnieces labprāt aicināja mani talkā gan vietējā kluba, gan arī māju godos. Palīdzēju gan ēdienus gatavot, gan arī viesus pie galdiem apkalpot. Vislabāk atmiņā palikusi tagad Brenguļos populārās saimnieces, skolas pavāres Ingunas Vilkas mamma Viktorija, kas tolaik bija izcila godu saimniece.»
MEISTARSTIĶIS. Atkal viena Valdas klasiskā repertuāra Lauku torte ir gatava. Ārijas Romanovskas foto