Visnevaļīgākais otrdienas rītā izrādījās Igors, kas Zeļļiem pievienojies pirms pusotra gada, tāpēc viņam pirmajam tika dots vārds, lai atcerētos, kā uzsākusies sadarbība un kā viņš iejuties grupā.
— Viss notika ļoti vienkārši, Jānis piezvanīja, jo viņiem nebija ģitārista, vajadzēja kādu, kurš varētu nospēlēt uzreiz bez liekiem mēģinājumiem. Kad bijām uzstājušies Kārē, Jānis painteresējās, ko es daru nākamās nedēļas nogalē, un tā es tiku adoptēts. Iejusties nebija grūtību, jo Jānis ar Raiti kopā spēlē precīzi tikpat daudz, cik es atrodos uz skatuves — 38 gadus. Būtība ir tā, ka mēs zinām, ko spēlējam. Mans pienākums obligāti — fiškas saspraust, atbildes uz tekstiem, soliņu nospēlēt — ar draivu vai bez tā, tas jau jādomā pašam. Lai gan es esmu rokģitārists, bet Zeļļi skaitās šlāgergrupa, ballīšu laikā dabūjam izspēlēties arī roku. Piedziedājumus dziedam ar Raiti unisonā, mana balss melodijai piešķir skarbumu, Jānis piedzied klāt kādu tercu. Tāpat ir daudz kantrī mūzikas, kā arī tipisko Zeļļu šlāgeru, tajos varu izpausties melodiski, visu laiku improvizējot, jo klausītāju ierastos soliņus zinu tikai kādām četrām dziesmām, tostarp Krustcelēm, kas ir mana mīļākā dziesma.
Jānis: Tagad ģitāra mums skan pavisam citādi, to uzreiz jutām, ieskaņojot pēdējās divas dziesmas Igora Vītola ierakstu studijā. Tas ir Igora (Krilova) nopelns, tās ir viņa krāsas.
Igors: Es to mūziku tā dzirdu, citādi nevaru, un tā es spēlēju. Man svarīgi paklausīties, kā Raitis dzied, sadzirdēt intonācijas, un tad man attiecīgi veidojas soliņš. Mūsu spēks ir dzīvajā muzicēšanā.
Cik tad īsti Zeļļiem būs to gadu?
Jānis: Tie paši 38. Tā jubileja ir tik liela, ka jāsāk svinēt trīs gadus iepriekš un trīs vēl pēc tam (smejas).
Kā šajos gados veidojies grupas repertuārs?
Jānis: Spēlējām dziesmas, kuras bija paceļamas skolas ansamblim.
Raitis: Neko pārāk sarežģītu — Čikāgas piecīšus, brāļus Laiviniekus, protams, Raimonda Paula un Ilmāra Dzeņa dziesmiņas.
Jānis: Tarifikācijas skatēs mūsu repertuārā bija arī padomju autoru latviskotie skaņdarbi, dziedājām arī krieviski, piedaloties konkursā Ko tu proti. Uz skati 30 dziesmas bija jāiemācās, vienu varējām paši izvēlēties, pārējās divas noteica žūrija, un ne jau visas mācējām vienādi labi. Sākām ar trešo deju orķestru kategoriju, vēlāk dabūjām jau otro un beigās izspēlējām arī pirmo, ar kuru varējām ceļot pa visu Latviju. Īstenībā jau kāju priekšā neviens nelika un nekontrolēja, neatceros, ka kāds būtu prasījis parādīt tarifikācijas apliecību un interesētos, vai mēs spēlējam to, kas ir apstiprināts. Tā ka repertuārs bija latvisks, ar nelielām nodevām valdošajam režīmam, jo savulaik esmu pat saņēmis komjaunatnes komitejas Goda rakstu par jauniešu patriotisko un estētisko audzināšanu.
AMERIKAS TŪRĒ. No kreisās: Jānis, Ivars Birkāns, Ilmārs Stivriņš un Raitis baseina krastā. Foto no Jāņa Vējiņa ģimenes arhīva