Ziemassvētki bez eglītes
Piedzimstot Otrajos Ziemassvētkos, Māra bija kļuvusi par dažus gadus vecākās Rūtas māsiņu. Vecāki Šarlote un Jānis mīlēja savas princeses un darīja visu, lai viņām būtu laimīga bērnība. Tēvs bija konditors, cepa gardas kūkas Valmierā. Viņš arī aktīvi darbojās vietējo amatnieku biedrībā, kurā gan vīru runas dažkārt bijušas visai atklātas un pat pretvalstiskas. Tad nu 1940. gadā meiteņu tēvu Jāni apcietināja un nosūtīja uz Vorkutu. Ar to arī vēlāk sekojošo nelaimju maisam gals bija vaļā.
Mārai par 1941. gada 14. jūniju nav savu atmiņu, tādēļ viņas stāsta sākums veidots no mammas Šarlotes atmiņām un pārdzīvotā:
«Rūtai bija 3 gadi un 4 mēneši, man tikai pusotra un mūsu māmiņai 26 gadi, kad mūsmājās naktī pie durvīm uzstājīgi pieklauvēja svešinieki: divi latvieši, igaunis un krievs. Esot jābrauc! Mammas mamma par visām varītēm gribējusi līdzi posties, bet viņu neņēma. Kur jābrauc, kāpēc? Māte atbildi tā arī nav saņēmusi, vien tikai svešais krievs izrādījies tik laipns, ka pamudinājis somā salikt tā pavairāk ēdamo un arī siltās drēbes.
Kravas mašīnā trijotne nonākusi Valmieras dzelzceļa stacijā, tur atvestos cilvēkus uz sliedēm jau gaidījuši… lopu vagoni. Tajos atbraucēji sabāzti milzīgā šaurībā. Vilciens nezināmā virzienā ripinājis apmēram mēnesi. Kad nonākuši Krasnojarskas apgabala Ačinskas rajonā, kā dzīvniekus atbraucējus sadzinuši aplokā — iežogojumā, lai vietējo kolhozu vadītāji varētu izvēlēties sev darbaspēku. Stiprākos vispirms atlasīja lauku darbiem. Mamma ar diviem maziem bērniem nevienam nebija vajadzīga. Viņiem atvēlēja mazu istabas stūrīti pie kādas izsūtītās latgaliešu ģimenes, kurā arī bija bērni. Mammu norīkoja meža darbos — cirst kokiem zarus.
MĀRA ROZENBERGA: «Klāt 2016. gada Ziemassvētki. Šie svētki mūsu ģimenē vienmēr bijuši mūsu Pestītāja Jēzus Kristus piedzimšanas svētki. Lai tādi tie ienāk arī jūsmājās un katrā sirsniņā!»