Ir loģiski, ka uz šīs grāmatas vāka redzams zemes plānojums.
Jā, man šis attēls likās vispiemērotākais. Senseno laiku plāns arī bija par pamatu, atjaunojot īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem. Protams, zemes īpašumi piedzīvojuši ievērojamas pārmaiņas, daudzi no tiem apbūvēti, un bijušajiem saimniekiem tika piedāvāts izvēlēties zemi citā vietā vai saņemt kompensāciju sertifikātos. Zemes reformas process nebija vienkāršs.
Vai vecie zemes plāni vairākumā bija saglabājušies?
Valmiera kara laikā bija nodegusi, pilsētas centrs izdedzis, bojā bija gājis arī arhīvs ar visiem vecajiem plānu materiāliem, tā ka informācija bija jāmeklē vēstures arhīvā Rīgā. Gan man, gan kolēģei arhitektei arhīvā pavadīts ļoti liels laiks. Sadarbība ar arhīva darbiniekiem turpinājās visu zemes reformas laiku. Bija noderīga jebkura sīkākā informācija, kuru vai nu apstiprināja, vai noliedza jau esošie dokumenti. Tas bija ļoti sarežģīts process. Bet grāmata galvenokārt ir par to, kas šī darba procesa laikā notika pašvaldības kabinetos. Notikumi aprakstīti ne tik daudz likumu gaismā, tos katrs pats internetā vai bibliotēkā var izlasīt, bet es esmu centusies atklāt melno ikdienas darbu, ar ko mums nācās saskarties ikdienā. Grāmata patiesībā ir kā mana dienasgrāmata.
Vēlreiz atgādināsim lasītājiem, par kuriem gadiem grāmatā ir runa.
Zemes reforma sākās 1991. gadā (laukos nedaudz agrāk, pilsētās vēlāk) un ilga vairāk nekā 20 gadus. Uz beigām darba apjoms sāka samazināties, tad pievērsāmies arhīva veidošanai. Katrs dokuments tika no jauna izšķirstīts, tos sagrupējām pēc secības, iešuvām vākos. Šis zemes reformas nobeiguma process bija laiks, kad par katru konkrētu lietu atmiņas uzjundīja no jauna. Tad arī radās doma par šo procesu uzrakstīt grāmatiņu.
Kādas atmiņas grāmatā iekļautas — tikšanās ar cilvēkiem, problēmas, ar kurām nācās saskarties?
Grāmata patiesībā ir par to, kādi mēs, cilvēki, esam un kādiem mums nevajadzētu vai vajadzētu būt — laipniem, labestīgiem, līdzcietīgiem, izpalīdzīgiem, ar nosvērtu raksturu, ar vēlmi izzināt, mācīties, būt radošiem un priecīgiem tāpēc vien, ka esam, ka dzīvojam. Katru konkrēto lietu, konkrēto situāciju radām mēs paši, līdz ar to dienu padarām vai nu skumju, vai priecīgu.
IVETA SILBERTE. Jāņa Līgata foto