«Man te nav veikala, bet cilvēki var ienākt vai piezvanīt un pasūtīt maizi,» saka Remi, un viņa vārdus uzreiz apstiprina kāda jauna sieviete, kura nāk droši iekšā pa namdurvīm un stāsta, ko vēlētos. Šoreiz vajag pārsteigt laimīgu pāri, kas laulāsies Lielbritānijā. Viņiem apaļu rudzu maizes kukulīti vedīs dāvanā. Remi paņem lapiņu un pieraksta, kad un uz cikiem svaigu maizīti vajadzēs gatavu. Pasūtītāja vēl norāda, ka piezvanīs un atgādinās, bet maizes cepējs ir pārliecināts, ka neko neaizmirsīs. Viņš zina, ko saka. Remi par maizes cepšanu varētu runāt ilgi, tā ir gruntīga viņa dzīves daļa. Puisis, kurš Polijā pabeidzis pavārskolu, strādājis par pavāru Anglijā un Zviedrijā, teju zinātniskā līmenī izpētījis arī visu par rudzu, kviešu, sēklu maizēm, par bagetēm un bulciņām. Pirms gadiem trim viņš sācis Zviedrijā strādāt maizes ceptuvē, jo pagalam nav gribējis, ka mazajai meitai jāēd maize, kas nopērkama turienes lielveikalā.
«Maizes cepšana nav grūta lieta, bet zināt vajag. Pie maizes cepšanas visilgākais ir gaidīšana,» skaidro Remi, kurš maizes cepšanai izmanto ieraugu. Kopā jauc miltus, ūdeni un sāli, bet svaigi maltiem graudiem esot tādas īpašības, ka saldināt mīklu nevajag. Cukurs Remi ceptajai maizei nav pievienots. Remi stāsta to, kā notiek fermentēšanās, rūgšanas procesi, kāda loma ir lipeklim, kā veidojas enzīmu ķēdes… Tobrīd Remi atzinos, ka par maizes cepšanu un tās kvalitāti, tik ļoti šos procesus analizējot, nespēšu uzrakstīt, tāpēc paliekam pie tā, ka 29 gadus jaunajam vīrietim no Polijas ir divas pamatīgas vērtības un darbi: cept maizi un lolot ģimeni. Par to arī mūsu turpmākā saruna.
ĢIMENE UN MAIZE – divas īstenas vērtības, kuras Remi licis dzīves pamatā. Bildē Remi kopā ar sievu Lieni un bērniem Amēliju un Akselu. Foto no personiskā arhīva/Roberts Āboltiņš