– Esmu dzimusi Cēsīs, augusi un skolojusies Valmierā, bet pašlaik ne tikai strādāju, bet nu jau otro gadu arī dzīvoju Raunā. Kad piedāvājāt mani intervēt, teicāt, ka viens no sarunas iemesliem varētu būt stīga Valmiera – Rauna. Es to tik tiešām uztveru kā abu kaimiņpilsētu labu sadarbības attiecību stīgu, kuru vēlējos turpināt un stiprināt. Tieši tādēļ sākotnēji ar vienu kāju un pusslodzes darbu biju Tūrisma informācijas centrā Raunā, bet ar otru un arī pusslodzes darbu biju Valmierā, mākslas galerijā «Laipa». Biju apņēmības pilna to visu apvienot un tā turpināt, bet tad, kā jau dzīvē dažkārt atgadās, apstākļu sakritības diemžēl darīja savu. Tā sanāca, ka pirmajā ziemā, braukājot pa bēdīgi slaveno Raunas – Valmieras ceļu, sasitu savu auto. Par šā valsts nozīmes autoceļa katastrofālo stāvokli runāts jau gadiem, rīkotas pat iedzīvotāju kampaņas, un, ja vien vajadzētu, mēs vai pie katras no lielākajām bedrēm varētu nolikt savu cilvēku ar konkrētu bēdu stāstu, man pašai nu jau ir vairāki šā neceļa bedru šausmu stāsti, bet liekas, ka sākumā ir jāmainās pašiem kā valstij. Biju spiesta samainīt plānus un grafikus, pusnedēļu dzīvoju Raunā, uzsāku remontus, iedzīvojos un tad izlēmu, ka jāpārstāj riskēt un jāpieņem lēmums, kur galu galā palikšu – Valmierā vai Raunā. Un te Raunā tik daudz durvju man bija vaļā, ka mana iesakņošanās šeit agrāk vai vēlāk būtu tikai likumsakarība.
Tad arī kļuvāt ne tikai par Raunas novada Tūrisma informācijas centra, bet vēlāk arī par Raunas jauniešu centra vadītāju?
Jā, un nospriedu, ka Raunā sākšu jaunu un patstāvīgu dzīvi. Te, salīdzinoši mazākā vidē, viss ir tik ļoti saistīts, ka faktiski katrai tavai darbībai ir liela jēga, vai tu to pamani pats vai arī cits. Ja darīsi nepareizi, kāds varbūt cietīs, savukārt, ja paveiksi pareizi, tad noteikti kādam tas būs vērtīgi, arī ja nepamanīsi. Tā kā nāku no neformālas vides, tad manām idejām nemaz nevajag lielu naudu, nepieciešams tikai impulss un akcepts – izmantot ēkas, cilvēkus, esošos resursus.
JUSTĪNE BULIŅA: «Esmu to ne reizi vien pārbaudījusi – viss notiek tā un tad, kad tas patiešām ir vajadzīgs; aiz katra līkuma sekos nākamais, bet kurā virzienā – tas jāatstāj dzīves un Debesu rokās!» Ārijas Romanovskas foto