Sākam ar tavu pašu jaunāko valstisko darbu – pastmarku, veltītu Strenču plostniekiem. Kā tapa šis projekts?
Tāda doma man bija jau sen. Jo Strenču pilsētiņa ir tāda dabas pērle, kurai ar mūsdienu mobilitātes iespējām daudzi vienkārši izbrauc cauri. Jā, varbūt vienīgi nopriecājas par vecajām psihoneiroloģiskās slimnīcas kompleksa ēkām. Kaut gan pēdējā laikā igauņi no Strenčiem brauc uz Trikātu, uz šokolādes veikalu. Strenčiem būtiskākā lieta, ko vēl pats no bērnības atceros, ka pavasaros Gaujā bija problēma makšķerēt, jo gāja baļķi. Vai var iedomāties vēl ekoloģiski tīrāku transporta veidu nekā ūdens? Kādas tur kubatūras baļķu tika nopludinātas līdz lejai, līdz Baltezera kanālam! Protams, arī plostnieki tur brauca. Baļķi gāja pa Gauju gan vaļēji, brīvi, gan plostos sasieti. Skats jau bija skaists, arī Gauja toreiz platāka šķita. Sešdesmitajos gados plostu siešanu un baļķu laišanu pa Gauju pārtrauca, bet cepuri nost strencēniešiem, ka viņi saglabāja šīs plostnieku amata prasmes, šogad būs jau 27. Gaujas plostnieku svētki. Manuprāt, tā ir ārkārtīgi raksturīga zīme šai mazpilsētiņai, kura vēl šo lietu piekopj. Mēģināju pastmarku pieteikt pirms gadiem pieciem, bet nebija argumentu. Tagad sakrita tas, ka pērn decembrī Marakešā UNESCO konferencē plostu siešanai piešķīra nemantiskā kultūras mantojuma statusu. Tas man bija iegansts sazvanīties ar Latvijas Pastu, uzrakstīju oficiālu iesniegumu… Varbūt to varēja darīt no pašvaldības, taču man ar pastmarkām un Latvijas Pastu bijusi darīšana arī agrāk. Viņi piekrita, un aizgāja tā lieta. Šoreiz jau tieši 18. maijs Strenčos būs tā īstākā vieta markas zīmogošanai, jo būs arī 27. Gaujas plostnieku svētkiem veltīta aploksne.
ARĪ MALKAS GĀDNIEKS. Jānis Siliņš malku pagalēs sacērt mazāk redzētā veidā – sadalot baļķa ripas ar tā saukto šlutēšanas cirvi. Šis kalums noteikti vecāks par pašu cirtēju un svarā tā ap 11 kilogramiem.