Tikko iesākusies vasara. Vai tev, atskatoties uz premjera krēslā pavadīto laiku, ir jau tāda zināma padarīta darba sajūta?
Laikam jau būs gads un trīs mēneši pagājuši. Jā. Runājot par valsts pārvaldi, nedaudz izdevies pārvērst domāšanu par to, ka mērķtiecīgāk jāvirza gan lēmumu pieņemšana, gan arī visa valsts — gan katram atsevišķi, gan visiem kopā — uz rezultātu. Tas vairāk vai mazāk ir sākts un izdodas, kaut vai tajā ziņā, ka Ministru kabinets ir ļoti saliedēts kolektīvs. Mēs vairs nepieņemam procesa atrunas, ka varbūt kaut ko izdarīsim pēc desmit gadiem… Ja tā pavērtē, tad šī gada laikā skandāli nav bijuši. Mēs daudz strīdamies ar visiem, taču strīdamies par kaut kādu virzību.
Tu domā strīdus Ministru kabineta ietvaros?
Gan valdība, gan arī visa sabiedrība kopumā šobrīd ierauta diskusijās par izglītības reformu, par veselību. Nevis par to — darīt vai ne, bet jau runājam, kā izdarīt. Man šodien nevajag padomniekus, lai pateiktu, kas jādara, man vajag padomniekus, kas palīdzētu pateikt — kā to izdarīt! Kā nonākt līdz rezultātam, bieži vien saprotot, ka jebkuram lēmumam, jebkuram solim būs pretinieki. Tad kādiem ir jābūt argumentiem? Visi sāk lēnām pierast, ka mēs pasakām: labi, divi mēneši diskusijas, bet būs punkts. Labi vai slikti, bet būs pielikts punkts…
… pēc kura sāks kaut ko reāli darīt?
Jā. Šobrīd ir diezgan skaidrs pirmais etaps izglītības reformai — tomēr būs gan kvalitātes kritēriju palielināšana, gan prasības skolu tīklam. Es zinu, ka rudenī sāksies diezgan smagas diskusijas, mēs zinām, ka veselībā esam nonākuši strupceļā, bet, godīgi sakot, es arī diezgan ļāvos, ja tā var teikt, tur nonākt… Jo tā tas ir gadu gadiem bijis un atkārtojas, runājot par veselības finansējumu. Nav jau kam noņemt to naudu!