Ja atmiņa mani neviļ, tad tu skolā biji teicamniece, varbūt pat medaļniece. Kā tas gadījās, ka tā vietā, lai dotos studēt uz kādu no augstskolām, tu izgāji pie vīra?
Tolaik gan medaļas nepiešķīra un sarkano diplomu arī nebija, bet teicamniece es biju – gadījās. Tiešām, tajā vasarā pēc vidusskolas beigšanas mēs apprecējāmies, šogad būs jau 30 gadi skaistā laulībā. Kad maijā gājām pieteikties kāzām, es vēl mācījos vidusskolas pēdējā – 11. klasē, anketā vajadzēja rakstīt profesiju. Gunārs rakstīja – skolotājs, es rakstīju – skolniece, tas mūsu dzīves lielākais hits šajā sakarā. Dzīve kaut kā tā sagrozījās, ka vienu gadu pastudēju Smiltenē, kur lauksaimniecības tehnikumā pirmo gadu bija divgadīgais mājturības kurss, jo bija doma iet uz Jelgavu mācīties par mājturības skolotāju, bet man ļoti nepatika ķīmija. Negāja jau tā slikti, bet vienkārši nepatika, un Jelgava bija tā, kur stājoties obligāti vajadzēja kārtot ķīmijas eksāmenu, līdz ar to es līdz turienei netiku. Sākās degvielas krīze, un, lai no Smiltenes tiktu uz Valmieru, vajadzēja braukt caur Cēsīm, un tā arī šīs studijas beidzās, jo kopmītnēs dzīvot negribēju. Tad aizgāju uz skolēnu namu par pulciņa vadītāju, nostrādāju pāris gadus, kamēr piedzima meitas. Pēc tam jau sākās tirdzniecības pārstāvju bums, kurā arī es ielēcu iekšā uz gandrīz 20 gadiem. Krietni padsmit gadi nobraukāti uz darbu Rīgā, būtībā es atbraucu tikai pārgulēt – tāds diezgan nežēlīgs režīms, kuru es izbeidzu pirms diviem gadiem, jo meitas bija pabeigušas studijas un nostājušās uz savām kājām – Anete mērniecības firmā Metrum un Agnese Valmieras muzejā kā klientu konsultante, bet, kas attiecas uz maģistra un tālākām studijām, viss jau pašu rokās.
INGA PIE ŠŪPUĻA, kurā šogad pirmais iešūpots dūšīgs puika ar stipru vārdu – Latvis. Ārijas Romanovskas foto