Es gan nezinu, vai viņš aiz sejas maskas tiešām smaidīja, bet visa viņa būtība pauda labvēlību un mieru, un tajā pašā laikā pārliecināta, enerģiska cilvēka gatavību sarunai. Prast uzklausīt, runāt un turēt sarunas pavedienu ir viņa darbs.
A. Krūmiņš Vidzemes slimnīcā strādā kopš pērnā gada nogales. Viņš ir arī slimnīcas administrācijā, un darbs tajā aizņem vairāk laika nekā ārsta prakse.
Mūsu saruna mazliet par visu – par viņu pašu, par Vidzemes slimnīcu, par cilvēka un sabiedrības psihisko veselību.
Kāds ir jūsu īsais dzīves stāsts?
Esmu dzimis Rīgā, pabeidzu Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, toreiz tā saucās Rīgas 1. vidusskola. Vecāki ir vidzemnieki. Brīvdienas un vasaras pavadīju Limbažos, kur dzīvoja ome, otra dzīvoja Cēsīs. Limbažos īpašums ir joprojām, to kā vasaras māju uztur mans brālis, bet man no 2006. gada laukos ir neliels īpašums Augstrozē. Abi ar brāli esam arī Augstrozes mednieku kolektīvā. Man tas ar domu, lai atpūstos un pabūtu dabā, kopā ar vīriem, lai izvēdinātu galvu, un tā ir arī fiziskā aktivitāte – jāiet ziemā pēdas skatīties vai par dzinēju jābūt. Ir labi izstaigāties. Jaunībā nebija laika, bija jāstudē medicīna. Tā ir saikne ar Vidzemi. Vēl hobijs kopš jaunības ir kalnu slēpošana.
ANDIS KRŪMIŅŠ.