Tāpēc šī saruna izvērtusies Janusam neraksturīgi rezignēta. Jo patiesībā viņa aktiera mūžs ir bijis interesants, nozīmīgām un labi nospēlētām lomām bagāts, un arī profesionāļu atzinības nav trūcis – viņš ticis nominēts gan Spēlmaņu nakts balvām, gan saņēmis Baltijas teātru skates balvu par Birkenbauma tēlu Nāves ēnā (2007), gan Mārtiņa Zīverta balvu par Jukuma lomu Minhauzena precībās (1999). Viņš ir spilgts raksturotājs, bet galvenais – gudrs aktieris, bez kāda nav iespējams 21. gadsimta teātris.
Vai tu esi tradicionālo vērtību piekritējs vai ekstrēmists?
Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk paļaujos uz tradicionālām vērtībām.
Nu, tad ķersimies klāt pie tradicionāliem darbiem: vīrietim dzīvē ir jāiestāda koks, jāizaudzina dēls un jānosit čūska. Ko no tā tu esi paveicis?
Nu, ar čūsku ir slikti! (Smejas.) Fiziskā veidolā čūsku nositis neesmu. Bet Atmodas laikā esmu piedalījies simboliskā nozīmē čūskas sišanā. Tā ka to varētu ieskaitīt. Dēli ir trīs. Koki ir stādīti, gan talkās, gan Jūrmalā…
Simboliskā nozīmē pie tiem kokiem varētu pieskaitīt arī lomas teātrī. Kas no šiem darbiem tev tagad liekas pats vērtīgākais?
Grūti pateikt… Katram ir sava vērtība. Tie dēli varētu būt pats būtiskākais. Tomēr es nedomāju, ka tas, ko mums bija iespēja darīt 80. gadu beigās, būtu mazāk nozīmīgi. Mēs jau šeit, Valmierā, bijām radikāļi. Man tiešām liekas, ka visas šīs lietas ir būtiskas. Un ne jau tās vien. Un vienalga, nākas šaubīties, vai dzīvei ir bijusi jēga. Esmu dzīvojis vietā, kas man patīk, darījis darbu, kas man patīk, vairāk ļāvies, lai mani vada – Dievs vai cilvēki –, nevis ķepurojies pretī.
Tu taču vienmēr esi bijis līderis.
Tādas īstas pašpārliecinātības man nav. Nesen kāds teica, ka aktieri, kas negrib būt pirmais, teātrī nedrīkst laist tālāk par dežurantu. Man nav bijusi tāda velkme – būt aktierim līderim. Vienkārši ir lietas, kas man sanāk.
JANUSS JOHANSONS. Matīsa Markovska foto