ESAM, LAI PALĪDZĒTU, saka Vidzemes slimnīcas pacientu uzņemšanas nodaļas galvenā ārste Anita Ābele. Anta Lūsas foto
Vasarā karstums, ziemā bargs sals, tad mediji sarosās, apzinoties, ka arī laika apstākļi var radīt likstas cilvēku veselībai. Kā ir patiesībā?
Sals ziemā var pāri darīt, bet pašlaik daudz nopietnu gadījumu nav bijis. Baidos gan to izteikt, jo parasti ir tā: pasaki, ka viss kārtībā, un tad tikai sākas.
Vai tā runā pieredze?
Vairāk par 30 gadiem ārsta darbā, vairāk par 20 gadiem uzņemšanas nodaļā. Ir gadījumi, kas iespiežas prātā. Ja par to pašu salu, tad nevaru aizmirst kādu vīru. Aizbraucis cilvēks uz tālu cirsmu slotas siet. Ar mopēdu braucis, kritis, salauzis gūžu. Telefona nav, palīdzības iespēju nekādu. Vīrs sapratis: ja gulēs, tad viss. Esot rāpies uz moča, kritis, atkal cēlies… Viņš bija ticis prom no tās vietas. Tas nozīmē: kā būs — būs neder, jo vajag ķepuroties! Arī mobilais ir jāņem līdzi, tas kabatā nav smags. Saprotams, neviens neplāno, ka būs slikti, bet gadās. Ir piedzīvots arī tā: cilvēks vasarā iekāpj akā, to tīra un apsaldē kājas. Iedomāties to nevari, bet notiek arī tā.
No mediķiem dzirdēts, ka uzņemšanas nodaļā ilgi nevar strādāt, nevar izturēt.
Var, bet tad, ja ir forša komanda, un mums tāda ir, lai vai ko par mediķiem saka. Te ir laba komanda, katrs zina, kas jādara, savā vietā, vari paļauties.
Ir tāds moderns jēdziens: krīzes komunikācija. Gadās par uzņemšanu dzirdēt: ārsts jāgaida, neviens neparunājas, visi skrien garām.
Nav laika komunicēt, nav laika atbildēt uz visiem jautājumiem, goda vārds. Ir jāsaprot, kas noticis, ko darīt… Mēs tagad runājam, cik ilgi? Pusstundu apmēram… Man māsiņa zvanīja, ka sastrēgums nodaļā, jāiet. Kas noticis? Nekas ārkārtējs. Nāk pacienti cits pēc cita. Uzņemšanā ir arī tā specifika: vari sēdēt, gaidīt, bet, ja ievedīs kādu, kurš būs smagāk slims par tevi, viņam būs pirmajam tas dakteris. Citādi vienkārši nav iespējams. Pēc svētkiem slimnīca bija pārpildīta: terapijas nodaļa, infekcijas. Tie laiki, kad visi, kas nāca uzņemšanā, nonāca nodaļās, ir pagājuši. Vienkārši nav tik liela tā mūsu slimnīca (smejas). Bija tik daudz ministru, kuri gribēja izbaudīt izaicinājumu reformās, mazākās slimnīcas likvidēja.
Pagalam nepareizi darīja?
Piekrītu, ka reģionālajai slimnīcai ir jābūt tur un pacientu plūsmai jākoncentrējas tur, kur ir laba aparatūra, labi speciālisti, tas ir vajadzīgs. Ja cilvēks piedzīvo nopietnas problēmas, tad jāved uz mūsu slimnīcu. Es redzu, kā strādā mūsu speciālisti, kā strādā reanimatologi, kā tādi zelta eņģeļi, kādus cilvēkus ceļ… Sākotnēji liekas, ka bezcerīgi, bet viņi pieceļas. Taču ja pie mums jāgulda slimnieki ar hronisku kaišu paasinājumiem… Vajadzētu starpposmu. Vai nu tā ir rūpīga ģimenes ārsta uzraudzība, vai kāda mazāka slimnīca, kur darīs visu, lai piečabinātu. Mēs esam slimnīca, kur jāpalīdz tam nopietnākajam gadījumam.