Laikam esi visjaunākais no līdzšinējiem mūsu Rotari kluba prezidentiem?
Statistiku neesmu pētījis, bet tāda sajūta ir. Arī tad, kad sanācis būt kopā ar citu Latvijas Rotari klubu prezidentiem, jūtos tā. Nu, varbūt es arī tāds jauns izskatos, bārā vēl dažreiz man pasi prasa (smejas)… Janvārī man paliks 31 gads. Esmu jauns vai vecs? Nu, normāls vīrietis!
Vai zini, kurš pēc kārtas esi Valmieras rotariešu vadītājs?
Esmu divdesmit otrais.
Pieļauju, Liesmā neesi bijis — iepazīstini ar sevi, lūdzu!
Esmu valmierietis, te audzis, skolojies un lielāko daļu sava mūža nodzīvojis. Mācījos varoņos, kā tagad jāsaka, Valmieras Valsts ģimnāzijā, ko pabeidzu jau šajā gadu tūkstotī. Pēc vienpadsmitās klases vasaras brīvlaikā aizbraucu pie brāļa uz Angliju pastrādāt. Tā apostīt gaisu, izmēģināt, kas tur interesants… Atgriezos oktobrī, kad divpadsmitā klase jau bija sākusies. Ar skolu gan viss man bija saskaņots. Tas brauciens nebija naudas dēļ, vienkārši gribēju kļūt patstāvīgāks. Mājās ir vienkārši — atver ledusskapi, tur priekšā ēdamais, nekādu rūpju. Savukārt Anglijā man bija jābūt pašam, pat vienkāršākās lietas, kaut vai ēdamo, jau vajadzēja sakārtot, arī savu budžetu plānot. Tā ir diezgan patīkama sajūta — kad mamma tā kā paiet malā un tu kļūsti par vīrieti.
Ko tu Anglijā darīji?
Pirmos trīs mēnešus strādāju viesnīcas bārā.
Un bārmenis pēc tam mācās divpadsmitajā klasē… Tas skan labi!
Tas patiešām skan labi (smejas). Savas priekšrocības man bija, arī alkoholu iemācījos respektēt. Pēc divpadsmitās klases atkal devos uz Angliju, taču no bāra lietām gribēju izrauties. Strādāju tajā pašā viesnīcā, Londonas centrā, taču jau recepcijā. Arī tur es nedzinos pēc naudas kā tādas. Protams, tur samaksa ir lielāka, to jūt, tas ir jauki, bet mani vairāk interesēja apgūt pieredzi. To-brīd vēl īsti nebiju izšķīries, ko dzīvē gribētu darīt. Negribēju tikai ķeksīša pēc iet uz augstskolu, lai pēc kādu populāru studiju beigšanas stātos rindā darba tirgū. Ja es esmu, tad laižam uz visiem 100% un to ceļu izkarojam līdz beigām! Tā es trīs gadu laikā tiku līdz viesnīcas vadītāja amatam. Jo tur viss ir atkarīgs no attieksmes un darba spara! Tā kā tolaik biju viens, varēju pilnībā nodoties darbam. Šī viesnīcu kompānija — liela viesnīcu ķēde ar vairāk nekā 300 hoteļiem Anglijā un Īrijā — bija strauji augoša un visu laiku vēra jaunus hoteļus vaļā. Protams, vajadzēja darbaspēku, un, ja tu kaut cik normāli spēji sevi pierādīt, tev deva arvien jaunas iespējas.
Izsities līdz viesnīcas vadītājam. Tālāk?
Viss nedaudz sāka pārvērsties rutīnā. Viesnīcās pārsvarā visi ir vies-strādnieki, tikai vadība angļu. Vienā brīdī sāku just, ka vairs pareizi nemācos angļu valodu, jo visi apkārt runā, kā nu prot, un tu pieķer līdzi viņu kļūdas…