«Mums tagad ar dēlu ir joks – uzsmeju: nu, brauksim atpakaļ? Bet viņš smaida: ko mamma muļķojas! Puika priecājas, ka kādreiz turp aizbrauksim ciemos. Ciemos mēs noteikti brauksim, bet nekad vairs prom no Latvijas,» sacīja Ruslana Mitničuka, kura jau pirms pāris gadiem izlēmusi, ka noteikti kravās somas atceļam, bet tikai pirms pāris mēnešiem piepildījusi mērķi – atgriezusies Latvijā. Atgriezusies uz palikšanu.
«Dēls atbrauca agrāk, dzīvoja pie māsas un jau labi mācās skolā Valmierā. Es paliku pusotru gadu Anglijā viena pati, lai varētu iekrāt. Man bija mērķis: tikt pie sava dzīvoklīša. Liku poundu pie pounda, un tagad tas ir izdevies,» smaidīja Ruslana, kura nesen nopirkusi mājīgu trīsistabu dzīvoklīti Zilākalna centrā. Vēl Ruslana ir atklāta, stāstot, ka viņa viena audzina dēlu un mājupceļš bijis drošāks arī tamdēļ, ka māsai nokārtojusies dzīve un sekmējas uzņēmējdarbība.
«Māsa varēs pie mums strādāt, darba netrūkst. Man ir daudz ideju, viņai arī, bet līdz šim pietrūka laika visu paspēt. Māsai teicu, lai atgriežas, ka varēs mums palīdzēt. Jā, solīju, ka algu maksāšu un tādu, lai viņa ar dēlu varētu dzīvot, nevis izdzīvot,» smaidīja Dita Mitničuka, kura kopā ar dzīvesdraugu saimnieko bioloģiskajā saimniecībā «Kaņepītes» Kocēnu novadā.
JA LATVIJĀ MĀJAS, ĢIMENE UN DARBS, tad grēks būtu sūkstīties par sliktu dzīvošanu, saka māsas Dita (no kreisās) un Ruslana Mitničukas, kuras vairākus gadus dzīvojušas šķirti, bet tagad jaunas idejas lolo ģimenes saimniecībā «Kaņepītes». Jāņa Līgata foto