Kāpēc izvēlējies studijas Rīgā?
Domāju, ka Rīgā būs lielākas iespējas, un studiju programma patika. Ar to arī bija interesanti: pieteicos citai – starptautiskās attiecības, bet to nenokomplektēja, un man pēdējā brīdī bija jāpāriet, bet beigās esmu priecīgs par šo programmu. Pēc jaunā gada plānoju sākt strādāt un mēģināt to visu apvienot. Pagaidām pirmajā semestrī bija tikai basketbols un augstskola, lai iejustos Rīgas dzīvē.
Esi apmierināts ar savu izvēli?
Mācīties nepatīk nevienam. Vismaz man tā ir, bet ir jāmācās, un nav jau tā, ka to darītu ar spītu. Patīk tas, ko es daru. Sākt strādāt nākamajā pusgadā nolēmu tāpēc, ka gribu lielāku patstāvību, lai pašam ir kaut kāda nauda un visu laiku nav vecākiem jāprasa, lai viņiem nav tik grūti.
Tu basketbolu spēlē jau ilgi?
Salīdzinājumā ar pārējiem es ilgi nespēlēju. Sākumā pirmajās klasītēs pamēģināju basketbolu divus mēnešus. Tā kā toreiz man galīgi nesanāca, tad es divus gadus gāju peldēšanā, bet rezultāti īsti neauga. Vienā vasarā vienkārši aizbraucu savam klases biedram līdzi uz basketbola nometni. Treneris Alvils mani pamanīja, un es sāku spēlēt. Tas bija laikam sestajā klasē. Parasti basketbolu sāk spēlēt jau no pirmās klasītes. Vismaz mani komandas biedri pārsvarā visi bija uzsākuši trenēties pirmajā vai otrajā klasē. Es sākumā trenējos pie Evas Kaufmanes, tad pie Alvila Kaufmaņa. Tad sāku augt kā spēlētājs. Esmu saspēles vadītājs. Man ir jānodrošina visa komunikācija ar spēlētājiem un treneri, ir jādomā stratēģija uz laukuma.
BASKETBOLA laukumā iegūtās prasmes – komunikācija, darbs komandā, stratēģiskā domāšana un lēmumu pieņemšana – ir svarīgas arī ikdienas procesos, uzskata Rainers Kalniņš. Foto no personiskā arhīva