«Kad vēl strādāju meliorācijā, mani nekad nelika Goda plāksnē, jo vienmēr palaidu muti, sakot to, ko domāju,» atceras Visvaldis, atklājot, ka vienīgo reizi uz Goda plāksnes ticis, strādājot piena kombināta remonta – mehāniskajās darbnīcās, bet arī tad tikai uz trīs dienām, jo, kad, jokus mīlot, algu sarakstā par prēmijas saņemšanu parakstījies ar trīs krustiņiem, nākamajā dienā bilde no goda dēļa bijusi nost. Lietvede pat draudējusi neko neizmaksāt, un grēkāzis arī piekritis – lai sūta uz karā cietušo Vjetnamu. Tomēr algas dienā izmaksāta arī pirmrindnieka prēmija, tā ka vjetnamiešiem nācies palikt bešā.
Arī šodien Visvaldis neslēpj savus uzskatus, jo no valsts neko nav prasījis, nekad nav ņēmis zilo lapu, par visu maksājot pats. Viņš neapstrīd uzņēmuma peļņas nodokli, bet nesaprot, kāpēc vēl reizi trijos mēnešos no viņa firmas tiek pieprasīts riska nodoklis, arī tiesāšanās ar blēžiem līdz šim vainagojusies vienīgi ar izdevumiem. Tāpat par nupat notikušo vēlēšanu iznākumu Visvalža spriedums nav glaimojošs: «Tur 96% savēlēti ar augstāko izglītību, tie neviens ar lāpstu nestrādās un strādnieku intereses neaizstāvēs, viņiem zemākā šķira vajadzīga vienīgi pirms vēlēšanām, lai varētu turpināt bīdīt savas kabinetu štellītes. Tomēr es nekad neesmu teicis, ka dzīvoju slikti brīvā Latvijā, cik nu viņa brīva var būt, to manā vietā saka citi, un es nesaprotu, ar kādām tiesībām. Es dzīvoju savā mājā, braucu ar savu mašīnu, man nekad nav trūcis darba un nav bijis vajadzības piedāvāties ar sludinājumu palīdzību, savā uzņēmumā mēs varam nopelnīt paši un maksāt saviem darbiniekiem algas, un neviens no viņiem negrib braukt peļņā uz ārzemēm.»
PIE KAROGA MASTA. No kreisās: Gundabs Putniņš, Inta Indriksone, Visvaldis Skrastiņš un Edgars Luste. Jāņa Tančera foto