«Reizēm mēdzu doties sēņot arī pēc darba. Esmu jau pirms septiņiem mežā. Tā nu esmu egļu mežā pēc gailenēm iegājusi, jau tāda krēslas stunda. Nu, kādas divas nedēļas atpakaļ tas bija. Tur tās sēnītes, gailenes, ir tā apmēram divu eiro lielumā – es tās griežu un vedu uz Valgu prom. Igauņu pusē tur puikas smukāk runā, mīksti (ieķiķinās)…
Tā nu es tās sēnes griežu, esmu egļu mežā, kur vispār ir patumšs. Es tā paceļu galvu – tur, kādu varbūt desmit metru attālumā, nu, kā tas dzīvības koks aiz loga, viens iet. Un viņš man ir ļoti tuvu! Viņš arī paceļ galvu savā gājienā un arī mani ierauga. Šitā! Es griežu, es esmu kaut kas maziņš… Tas ir alnis, viņam ir ragi ar diviem žuburiem! Un viņš iet, baigi tuvu, man tur dažas egles ir pa vidu. Nu, tādas, ka diez ko vis aizslēpties aiz tām nevar.
Tajā pirmajā momentā – vīrieši jau reti dzird komplimentus – es viņam saku: Vai, cik tu smuks! Ā, viņš apstājas, ausis viņam šitā (rāda ar rokām uz sāniem), klausās. Es pieceļos stāvus – lai taču viņš redz, ka es esmu kaut kas liels, nevis maziņš! Un tad es viņam saku: Zini, tev deguns līks tā kā… Ak tā? Viņš neiet prom, viņam nav adekvāta uzvedība, kādai vajadzētu būt. Viņš panāk vēl soli tuvāk, ausis atkal – tā, viņš klausās… Un alnis neiet prom!