Rūdim ir 15 gadi. Puisis stalts augumā, mācās Mazsalacas vidusskolā, dejo deju kolektīvā. Parasts pusaudzis, šķiet. Skaidrs, ka parasti laimīgs, un var jau būt, ka nevienam nav pat jāzina, cik daudz bijis jāizdara un cik daudz vēl darāmā priekšā — viņa ģimenei, skolai, lai puika varētu turēties pie lielā sapņa par labu dzīvi.
«Ar Rūda vecāko brāli runājām: vai tagad varam izvērtēt, kurš no viņiem vairāk būs devis pasaulei— Mazsalacai, Mazsalacas vidusskolai, sabiedrībai? Vai tas bērns, kurš bijis vienkāršs, ērts, labi mācījies, vai šis, mans jaunākais bērns, kurš mācās ar lielām grūtībām? Tieši Rūdis izglīto sabiedrību. Sabiedrības tumsonība joprojām ir ārkārtīgi liela, aizspriedumi ir nenormāli, bet tieši Mazsalacā Rūdis ir — visus šos gadus — starp klasesbiedriem, viņu vecākiem, skolotājiem, no kuriem liela daļa daudz dara šī cilvēka labā. Skolā viņš būs visus pamatskolas gadus, tas nevar palikt kaut kur tāpat vien. Vai nu visi kļūs gudrāki, vai tādi paši, bet sliktāki noteikti ne. Tas nevar būt, jo Rūdis mūs māca,» tā Rūda mamma Vita Rusmane, kura neslēpj, ka viņai jau daudzus gadus nav jāmeklē dzīves jēga, jāuzdod muļķīgi jautājumi, kā piepildīt savu dzīvi, jo viņas atskaites punkts ir tas, ko kārtējo reizi iespējusi paveikt sava jaunākā dēla labā.
RŪDIS Mazsalacas vidusskolā mācās jau septiņus gadus. Puisis aug, un augusi arī viņa varēšana. Jāņa Līgata foto