Jaunā konservatīvā partija ļoti labi apzinās savu svarīgumu šajā koalīcijā, tāpēc arī tik droši uzmetas par «spēles arbitru» un izrunājas uzsvērti ultimatīvā tonī. No tās varaskāres un interešu, tāpat arī no politiskās loģikas viedokļa tāda uzvedība ir pilnīgi pareiza, pat gluži vai obligāta. To, cik vājš ir Ministru prezidents, visi redz pēc viņa nespējas saukt pie kārtības pat pussabrukušās «suņubūdas» pārstāvi Ralfu Nemiro.
Bordānieši-potāpovieši neapstrīdami ir koalīcijas skaitliski lielākais, saliedētākais un agresīvākais partneris. Tāpat arī neaizstājamākais. Jo īpaši apstākļos, kad par KPV LV dēvētais politprojekts var izšķīst kurā katrā brīdī. Prasības augs un tiks izteiktas arvien kareivīgāk. Arī Kariņam nāksies rātni doties uz JKP frakciju taisnoties un skaidroties – kā nolaista kolhoza priekšsēdim uz partkomu…