Mūsu tiesa – piedot un aizmirst

Tāpat šajos laikos – pareizi vien ir! – vairs nav ierasts grēkos pieķerto aizstāvēt, viņa stulbumu vai bezkaunību attaisnojot ar apkārtējās vides samaitājošo ietekmi. Taču Adamovičs tiešām ir piemērs tam, ka slikts piemērs pielīp. Vīzdegunības, lielummānijas un visatļautības dvinga – kādā šis likumdevēju sasaukums (ne tikai «puņķutapu» partiju frakcijas!) un valdība sāka apsaimniekot rokās iekritušo varu – nevaldāmi izstarojās no Jēkabielas gluži kā smaka no autobusā tikuša bom...

(Hm, kā nevaldāmās «iecietības diktatūras» laikos ir politiski pareizi – neaizskaroši, nediskriminējoši, nevērtējoši – saukt stipri odorētas personas? «Alternatīvas higiēnas piekopējs»?)

Ātri vien sapratām, ka teikšanu pār savu dzīvi esam atdāvinājuši ne «tautas kalpiem» vai vismaz «tautas vietniekiem», bet «viņu augstībām». Sabiedrībai, nevalstiskām organizācijām un medijiem (kas nepratās «iekļauties» šajā sistēmā) braši tika ierādīta vieta «pie ratiem». Mediķi, skolotāji vai lauksaimnieki pulcējas protestiem – ak, tur jau tikai «mori dumpojas»!

Nebrīnos, ka tādā dižmanības gaisotnē galviņa sareibst pat piesardzīgam preilēnietim. Viņš ilgus gadus novada domes deputāta un arī tās vadītāja amatā veiksmīgi neiekūlās skandālos. Kaut nereti ir tā: jo tālāk no Rīgas «modrās acs», jo vietējā ķeizariņa dūša lielāka. Nu viņam nākas tērēties advokāta pakalpojumiem, cerot pārsūdzēt spriedumu – 6000 eiro naudas sodu un deputāta pilnvaru iesaldēšanu (gluži simboliski!) uz 13 mēnešiem. Tāpat ir valstij jāatmaksā deputāta izkrāptās kompensācijas 3550 eiro apmērā – dzīvojamo telpu īres maksai par septiņiem mēnešiem, 83 eiro par transporta izdevumiem.

Adamovičs dedzīgi liedzas un stāsta par normatīvo aktu «dažādu traktēšanu». Viņa vēlme tiesāties noteikti nervozē pārējos kolēģus – tas ir «pilnīgi nevajadzīgs» atgādinājums sabiedrībai gan par vairāk kā nepopulārajām deputātu privilēģijām, gan arī par viņu visādām lepnībā sastrādātām un sarunātām nejaucībām.