Pa šīm alejām vēl zirga vilktos darba ratos aizbrauca zemnieks lauku ar lemešarklu uzart un zemē nākamajai ražai graudus sēt. Pa šīm alejām cīņās par savu valsti Latviju jau vienoti, plecu pie pleca, aizsoļoja mūsu vecvectēvi un arī atgriezās – atkal savu zemi kopt, dēlus audzināt, lai viņi turpinātos un šodien būtu arī tu un es. Alejas visu atceras pat labāk par vēsturniekiem. Par katru dzimtu tajās mājās, gar kuras ceļu tās reiz stāvēt sardzē ir liktas. Ne jau visas šīs dzimtas ir izdevies nosargāt. Arī aleju koku stumbros neaizaugušas vēl tagad var redzēt šķembu un šāviņu pēdas, ne vienam vien kokam stumbru pamatņu bojājumus ar nevērīgi reiz vadītiem kolhozu traktoriem.
Tādēļ uzdrošinos teikt, ka caur alejām, kas ir ne vien pie muižām, bet daudzviet arī pie kārtīgu saimnieku mājām, ir aizgājis un vēl tagad aiziet vai visnetveramākais – laiks.
PAGODINĀTĀ. 200 metrus garā lapegļu aleja uz «Palmēnu» mājām nu tiek iecelta īpaši aizsargājamo statusā. Ā. Romanovskas foto