Skolu var salīdzināt ar upi plūstam cauri visiem gadalaikiem. Tā ir paredzama un vienlaikus daudzveidīga notikumos un cilvēkos. Es Kocēnu pamatskolā esmu kopš 2020.gada 23.novembra (Viegli atcerēties, jo tā ir Eduarda Smiļģa dzimšanas diena.).
Esmu šajā upē iebridis, taustu un sāku just gultni. Tecējums liekas mierīgs un rāms, bet uz priekšu plūstošs. Protams, vējiem reizi pa reizei uzpūšot, sapūš arī putas un nemieru, bet noturēties palīdz cilvēki, kas dara un ir darījuši labu skolai – ar savu sniegumu un attieksmi. Savus mīlestības vārdus skolai šoreiz lūdzu rakstīt trīs dažādu laiku cilvēkiem – Miķīšu ģimenei, ilggadējai skolas direktorei Ņinai Zavackai un Evijai Ozolai, kura skolu absolvējusi jaunākajos laikos, bet fotogrāfijas lai rāda arī to, kas skolā noticis vēl tik tikko! Uz tikšanos Kocēnos 14.septembrī, bet par visu sīkāk un pieteikšanās salidojumam – skolas mājaslapā www.kocenuskola.lv
***
Mūsu skola, mūsu bērnības zeme. Rudenī kļavu sārtajā zeltā un pavasarī ceriņu smaržā.
Atmiņā nāk lapu talkas stadionā un Kreiļu kalniņā. Un skaistās sēņu ekspedīcijas ar visu klasi un skolotāju Jakenfeldi. Skola vēl pāris dienas smaržoja pēc saimniecīšu gatavotajām gardajām sēņu pusdienām.
Piedalījāmies sporta aktivitātēs slēpojot un spēlējot basketbolu. Dejojām un dziedājām korī. Visur bijām gaidīti piedalīties.
Paldies skolai par darba tikumu, mīlestību un pacietību, ko mums devāt! Gan tiem, kuri prata būt paklausīgi, gan tiem, kuriem prāts bija uz nerātnībām.
Bērns dodas uz skolu, uz nezināmo. Un tiek sirsnīgi sagaidīts un iedrošināts.
Gūt var dodot,
Gūt var ņemot.
Dodot gūtais neatņemams.
Mēs visai dzīvei saņēmām vairāk, nekā varam atdot! Paldies! (Miķīšu bērni. Māra Zeitmane, Inese un Viesturs Miķīši, 1966. un 1972.gada absolventi)
PĒDĒJAIS ZVANS. Publicitātes foto