Fragmenti no Jautrītes Putniņas memuāriem «Saules mūzika».
Kā mēs ar Jēkabu tikām medīti
(1951)
Pēckara laiks bija pagrūts. Trūka produktu, tāpēc Jēkabs ar velosipēdu brauca uz Ādažiem, lai vecāki iedotu pienu kanniņā, varbūt arī vēl ko, kas nu katrreiz bija iespējams, piemēram, liels baltmaizes kukulis, ko Jēkaba māte Anna Krēsliņa cepa izcili. Cepšana notika īstā maizes krāsnī, un tāpēc kukulis bija milzīgs – uz kļavu lapām pa visu lizi – 50 cm garumā. Visapkārt kukulim bija kraukšķīga, pabieza, gaiši brūna garoza. Tā vien bija ko vērts! Pats mīkstums bija iedzeltens no olām, vijīgs no piena un smaržīgs no kardamona, ko Anna sauca par «gardemonu» (no vārda «gards»). Tāpat ārkārtīgi garšīgs bija maizes krāsnī ceptais jaunpiens ar cukuru un kanēli.
– Maize jācep kā maize! – ar uzsvaru teica pati cepēja, kas siltu maizi lauza gabaliem un pasniedza ar krūzi auksta piena (no akas, kur dzesējās piena kannas).
Kukuli vispirms grieza gareniski, lai milzīgā rika rokās nelūztu uz pusēm. Virsū reizēm smērēja medu. Jā, to nevar aizmirst. Garša līdzīga mūzikai!
Šoreiz braucām abi. Lai man būtu iespējams nosēdēt uz bagāžnieka, piesējām dīvāna spilvenu. Turējos pie Jēkaba, pēdas uz pagarinātajām pakaļējā riteņa asīm, ar rokām pieķēros Jēkaba sāniem, bet uz elkoņa uzvērta karājās baltā, emaljētā trīslitru piena kanniņa. Kabatās tīkliņi. Katram skaidrs, ka dodamies pēc produktiem.
Jautrīte Putniņa darbā Konservatorijā speciālajās klavierēs.