«Zemi tēvs nopirka 1934. gadā. Viss nākamais apbūves gabals bija klāts ar rudzu rugājiem, kuri mums, bērniem, koda kājās. 1935. gadā sāka rakt pagrabu, veda baļķus, dēļus, cementa maisus. 1938. gadā augšējais stāvs vēl nebija izbūvēts, tikai līdz jumtam. Pa kreisi no parādes durvīm – tēta darbnīca: viena telpa kundēm un smalkām mašīnām, otra – darbnīca un vēl atsevišķi – smēde. Telpas pa labi no parādes durvīm bija iecerēts izdot veikalam, tā nopelnot ar īres maksu, un pašiem dzīvot augšā. Dārzā celiņi bija iemērīti, birzīte iestādīta, uzcelts šķūnis un dārza mājiņa. 1939. gadā mēs jau pārvācāmies uz augšu. Viss kā nākas. Dzīve bija uzlikta uz sliedēm – tā tikai turpināt. Jauki un cerīgi.» (no meitas Jautrītes Putniņas atmiņām, 2007.)
Taču cerībām nebija lemts piepildīties. Bija pagājuši tikai desmit gadi no tā brīža, kad Jūlijs Konrāds Putniņš mājas pirmajā stāvā izbūvēja plašas un modernas telpas darbnīcām. 1941. gadā, lai pasargātu sevi pašu un ģimeni no padomju varas represijām, Jūlijs bija spiests darbnīcas «brīvprātīgi» atdot valstij. Īsā laikā abu darbnīcu iekārtas, darbarīkus un materiālus jau izvazāja pa dažādiem Valmieras uzņēmumiem.
DARBNĪCĀ BRĪVĪBAS IELĀ 2. J. Putniņš (no kreisās), redzami velosipēdu rāmji, 1938. g.