Par to, ka valdības portfeļus vajadzētu dot tikai politiķiem, kam ir vēlēšanās saņemts pilsoņu atbalsts, koalīciju veidošanā ir runāts arī agrāk. Tā ir viselementārākā politābeces patiesība. Kā ministrs var pieņemt vai kabineta sēdē atbalstīt tautai svarīgus lēmumus, ja ticis strīpots sarakstā vai pēkšņi uzradies nez no kurienes – kā trusis no burvju mākslinieka cilindra?
Taču agrāk tā bija tukša retorika – apņēmība ātri pazuda, atduroties pret topošās valdības partneru pretestību. Tās cēlonis bija acīmredzams – vienai vai otrai partijai starp ievēlētiem deputātiem nemaz nebija spēcīgu vai strādāt gribošu ministru kandidātu. Viena lieta – ar lāpām maršēt un prasīt tautai vairoties, cita – gādāt budžetu jaundzimušo pabalstiem, bērnudārziem un skolām. Nē, nē, es jau neko konkrētu…
Protams, vienmēr var atgādināt neapstrīdamus piemērus, ka tautas dots mandāts negarantē ministra kvalitāti. Guntis Belēvičs tika ievēlēts 12. Saeimā (viņam saglabājot deputāta pilnvaras arī valdības darbā), lai jaunbagātnieka lielmanības dēļ kļūtu par skandalozāko veselības nozares vadītāju valsts vēsturē. Uz šāda fona Māra Kučinska kabinetā pilnīgi «no ielas» (precīzāk – no Bērnu slimnīcas vadītājas krēsla) paņemtā Anda Čakša bija kā diena pret nakti.