Cik ilgi tu strādā VPVĢ?
Sanāk, ka otro gadu, bet vienu gadu pa vidu izlaidu. Es nevarēju izlemt, kur īsti mācīt, jo mācīju gan Zemgalē, gan arī Vidzemē. Es braukāju, lai saprastu, kura ir tā īstā vieta. Man tik ļoti iepatikās Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzija, ka likās – man ir jāatgriežas. Gads bez ģimnāzijas man ļāva to apzināties. Es piekritu visu pārkārtot, pārvācos atpakaļ uz Straupi un turpināju strādāt Pārgaujā.
Kādi iemesli pamudināja atgriezties VPVĢ?
Pirmajā gadā, kad es uzsāku strādāt, skolas telpās notika remonts. Tas bija drausmīgi grūti. Man pateica, ka skola ir remontā, bet mēs drīz atgriezīsimies un viss būs labi. Beigās mēs skolā atgriezāmies pēdējā mēnesī, un es visu to mācību laiku «skraidīju» no Valmieras Valsts ģimnāzijas uz Vidzemes Augstskolas telpām. Man bija ļoti grūti iejusties, un es nevienu kolēģi nepazinu, jo tajās dienās, kad bija sanāksmes, nebiju klāt. Es zināju dažus skolēnus, bet nezināju, kas un kā notiek. Man bija ļoti grūti, bet tad, kad es biju skolas vienojošos pasākumos, piemēram, Piramīdu festivālā, Skolotāju dienas vai Valsts svētku pasākumā, es sajutu vienotību, un skolēni ir ļoti atraktīvi.
ĶĪMIJAS SKOLOTĀJA KETIJA NĒRINGA-MARTINSONE, kuras aizraušanās ir lokšaušana. Foto no personiskā arhīva