Par sirdī nosargātu brīvību. Par Latvijas mīlestību, spītējot salam, badam, iznīcībai, svešām runām un meliem. Tie, kas ar balles kurpēm bijuši Sibīrijas sniegos, vislabāk zina pirms 80 gadiem slēgtā pakta augstāko cenu. Zaudēta brīvība, dzimtene, bērni, vecāki, mājas, pašcieņa, veselība un dzīvība.
Atzīmējot Baltijas ceļa trīsdesmitgadi un 70 gadus kopš lielākā genocīda pret tautu, politiski represētie augusta sākumā tikās tradicionālajā salidojumā, kas notiek likteņupes Daugavas krastā Ikšķilē. Piedalās lielākoties vairs tikai tie, kuri Staļina režīma izsūtīšanas piedzīvoja kā mazi bērni vai arī tā sauktie Sibīrijas bērni, kas dzimuši jau izsūtījumā.
Latvietis grib uz māju pusi
«Pa Elbu laidāmies pāri pie amerikāņiem. Es peldēt nepratu. Domāju, ka neizdzīvošu, līdz sajutu zemi zem kājām. Izdzīvojām. Tikām pie amerikāņiem, bet laidāmies no viņiem prom. Pie poļiem. Domāju, kad tikšu Polijā, tad kājām pa jūras malu līdz mājām, taču nepaveicās mums ar poļiem. Pateicu, ka esmu latvietis. Mani paņēma ciet, ieslodzīja, un tiku uz Sibīriju prom,» braucot ar busiņu līdz likteņbiedru tikšanās vietai Ikšķilē, man stāstīja 93 gadus vecais Pēteris Svīķis. Kungs saposies uzvalkā un ar salmu cepuri galvā, gatavs runāties, dziedāt un arī dejot, ja vajadzēs.
«Uz Ikšķili braucu katru gadu. Laikam vajag to sajūtu, ka tie līdzīgi pārdzīvojušie kopā sanāk,» stāsta kungs, piebilstot, ka kara laikā pa Vāciju maisījies, jo bijis jauns zeņķis gaisa karaspēka izpalīgos, mobilizēts. Kad kara jukas sākušās pie Elbas, vāciešiem bijis vienalga, kurp latviešu puikas dodas, un iespēju glābt kailo dzīvību nav trūcis.
«Latvietis jau paliek latvietis un vienmēr grib uz mājas pusi,» nosaka Pēteris, kurš par savu brīvības izvēli un dzimtenes mīlestību samaksājis ar vairākiem gadiem sasalumā.
«Es tos gadus vairs neatceros. Cik pagāja? Nezinu. Es no ģimenes tur biju viens, manējos Mazsalacā par laimi neaiztika. Kad man prasa, kur biju, tad gan zinu teikt: Staļinskā. Tādas pilsētas nav? Kā nav? Bija. Kemerovas apgabals, Staļinska. Tur dzelzceļus būvējām, sliedes likām. Tiku mājās, izkūlos,» tā Svīķa kungs.
Divreiz taigas plašumos
Tētis viņai devis skaistu un retu vārdu – Taiga. Kad mazajai Taigai bija vien divarpus gadiņu, viņu kopā ar mammu un mazo brālīti izveda no Valmieras. Zīdainītis neizturēja, nomira, bet Taigai bija stipra mamma un stipra griba dzīvot. Viņas tika izsūtītas 1941. gadā, tad saudzības taigā bijis vēl mazāk nekā tiem, kas sāpju ceļu svešumā mēroja astoņus gadus vēlāk.
TIKU MĀJĀS, un tas bija pats svarīgākais. Ilgi biju Sibīrijā, bet tos gadus neskaitu. Man patīk tie, kas pagājuši Mazsalacā,» tā Pēteris Svīķis.