«Ja jau dzīvotu Rūjienā, tad visu pensiju noēstu zivīs, jo tās man garšo,» cienājot mūs ar konfektēm no Francijas un piedāvājot kafiju, kā pie latviešiem pieņemts, atzīstas Ernas kundze, bet tā pilnīgi pietiekot ar autoveikalu reizi nedēļā.
Bagāts mūžs ir nodzīvots, daudz kas piedzīvots. Nupat draudzene, kam augustā arī būs 90, atrakstījusi kartīti ar novēlējumu: Erna, krāj atmiņas, jo dzīvē paliek tikai tās. Tā nu, sekojot draudzenes ieteikumam, arī ritinām atmiņu kamolīti.
Jau no bērnības pie darba
Jubilāre dzimusi dzelzceļnieka ģimenē mājas dzemdībās – pirtiņā, garaiņos, ar liepu slotiņu pērta. Bijuši četri bērni saviem vecākiem, vispirms dzīvojuši Rūjienā dzelzceļnieku mājā Kazarmas, bet Ernas skaistā un laimīgā bērnība pavadīta Strenčos, kur pabeigta piektā klase skolā, kas nodega, bet nu jau divas reizes pabūts arī jaunuzceltajā, jo ik pa brīdim velk uz bērnības zemi. Kara gados tēvs – distanču meistars – pārcelts darbā uz šaursliežu dzelzceļu, bet māmiņa strādājusi Strenču ūdens departamentā – pie lielā Gaujas tilta ar garu latu divreiz dienā vajadzējis upē mērīt ūdens līmeni. Taču mammu piemeklējusi smaga, neārstējama slimība, un Ernas dzīve apmetusi lielu kūleni – divpadsmit gadu vecumā, kad mammas padomi būtu visvajadzīgākie, viņa kļuvusi par bāreni un kā vecākajai no māsām (jaunākajai bijuši vien trīs gadiņi) uz viņas pleciem gūlušies visi mājas darbi – govs slaukšana, vistu un cūku ēdināšana, dārza ravēšana.
ERNA ASPERE: Ja manā tuvumā kāds runā ko sliktu, es sakrustoju rokas uz krūtīm, lai ļaunums netiek man klāt. Ārijas Romanovskas foto