Kā liecina jaunāko laiku vēstures atmiņas, vēl pagājušā, divdesmitā, gadsimta sākumā Gaujas krastā pie Valmieras, Sīmanēnos, auguši trīs seni, milzīgi svētozoli, no kuriem resnākajam stumbru varējuši aptvert vien septiņi cilvēki. Agrāk šeit bijis arī akmens upuraltāris. Divi no trim ozoliem vēlāk gājuši bojā to dobumos ielaistas uguns dēļ, piemēram, vienu Sīmanēnu ozolu 1926. gadā nodedzinājis saimnieks aiz skaudības, ka zeme nav piešķirta viņam, bet gan citam…
21. gadsimtu piedzīvoja tikai viens no milzu ozoliem, taču arī tas pagājušajā nedēļā vētras iespaidā gāja bojā.
Par Sīmanēnu ozoliem ir vairāki nostāsti, arī 1890. gadā dzejnieka Rietekļa publicētais, ka «pie šiem ozoliem Gaujā latvieši kristīti, bet, kad no kristībām atpakaļ nākuši, kristību tuvējā upītē nomazgājuši».
Rieteklis bieži ciemojies Sīmanēnu mājās, kurās laikā no 1902. līdz 1903. gadam dzīvoja rakstnieks Apsīšu Jēkabs. Pirmoreiz Sīmanēni minēti vēl senāk – pirms vairāk nekā 300 gadiem ar 1692. gadu datētā kartē. Savā ziņā ar kultūras cilvēku klātbūtni Sīmanēnu ozols saistīts arī padomju laikā, kad te Dzejas dienās pulcējās rakstnieki un dzejnieki.
Edītes Stērstes foto