Ausmas kundze, aicinot iekšpusē, vispirms brīdina, ka galvas visiem garajiem vienmēr ir jāpieliec. Lai arī griesti balti koka, tomēr zemi. Vairākas istabiņas mazas, siltas, mājīgas. Pie sienām vecāku un vecvecāku fotogrāfijas. «Dzērvītēs» pārņem sajūta, ka burtiski laiks apstājas, ka tu atgriezies arī savu senču tik piemirstajā dzīves ritumā.
«Šī māja ir bijusi Pantenes muižas barona strādnieku māja, vēl senāk tā bijusi rija,» stāstīja Ausma Krastiņa, kura nupat nosvinējusi 87. dzimšanas dienu. Viņa senajā baļķu mājā, kam uzlikts jauns lubiņu jumts, ir nodzīvojusi visu mūžu.
«Mēs visas trīs māsas te arī piedzimām. Tajā istabā, tur bija mammas gulta,» rāda māsa Edīte, kura darbīgajos gados dzīvojusi Madonā, bet tagad, kad pašai jau jāatskatās uz gandrīz 80 nodzīvotiem gadiem, ir biežs viesis dzimtas mājās.
«Vasarās mums te vienmēr ir cilvēku pilns,» stāsta Ausma, jo uz Sēļu pusi labprāt braucot gan tuvāki, gan attālāki radi, arī bērni, bērnu bērni un vēl mazākie.
«Kad padomju laikā brauca talcinieki, tad bija šajā pusē arī pētnieki, vēsturnieki no Brīvdabas muzeja, un mums taču piedāvāja, ka cels mums citu māju, lai šo ļaujam vest prom. Sadalītu pa baļķiem, sanumurētu un aizvestu. Jā, tik senā vietā mēs dzīvojām, bet mēs nepiekritām,» atcerējās Ausma, stāstot, ka vectēvs pirms gadu simteņa bijis muižas mežsargs un dārznieks, un, kad zeme dalīta, tad viņam šī vieta tikusi. Ausma rāda uz senajiem ozoliem, tiem drīz būšot simt gadu, un labi sens ir arī ābeļdārzs.
TE DZIMU, UZAUGU UN MŪŽU NODZĪVOJU, saka Ausmas kundze (no kreisās). Māsa Edīte tāpat kā citi radi un draugi priecājas, ka vienmēr ir īsti lauki, kur atbraukt, ciemoties un atpūsties. Jāņa Līgata foto