Sāka ar zārkiem
Gunārs mūsu sarunas ievadā atklāj, ka galdnieka praksē savulaik nācies sist pat zārkus. «Nāku no Strenčiem. Par galdnieku izmācījos Cēsu 4. profesionāli tehniskajā vidusskolā. Pēc tās divus gadus nostrādāju Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā – nodarbojos ar salauztu mēbeļu un logu remontēšanu, taisīju arī zārkus. Pēc slimnīcas aizgāju uz «Himmašu» (Rīgas ķīmiskās mašīnbūves rūpnīcas filiāli Strenčos – aut.) – izmācījos par virpotāju uz metālu virpām, tur arī kādus divus gadus nostrādāju. Tad atgriezos atkal trako mājā, pēc kuras 1984. gadā pārnācu uz šejieni – uz Vaidavu.
1992. gadā aizgāju zemniekos. Sev arī iekārtoju šo darbnīcu. Principā visas manas darba mašīnas ir paštaisītas – zāģi, ēveles. Lēnām lauksaimniecību nolikvidēju. Paliku pie galdniecības. Sākumā aizrāvos ar mēbeļu pirkšanu un pārdošanu. Ar laiku man lūdza daudz ko sataisīt, tā lēnām iesāku. Tieši vecās mēbeles. Neteikšu, ka esmu vienīgais, kas ar to nodarbojas, bet vismaz es citus šinī pusē nezinu. Šobrīd šķūņos ir pāri par 20 skapjiem, arī kumodes, krēsli un galdi, viss kaut kas.»
Par vērtībām
Vaicāts, vai cilvēki šodien novērtē šo veco mēbeļu cenu – vai ar vieglu roku nepārvērš tās malkā, galdnieks atbild šādi: «Ir jau jaunie, kam tās nepatīk. Pieņemsim, mazā dzīvoklī tās izskatās diezgan masīvi. Tagad jau pa lielam viss ir izpārdots. Pamatā šobrīd cilvēki ved savas personiskās mēbeles taisīt. Tiem pašiem rīdziniekiem daudziem ir lauku mājas, kurās ir šīs mēbeles, kas prasās pēc restaurācijas. Esmu jau vairākas tādas mājas sataisījis.
SAVĀ PASAULĒ. Gunārs Aumeisters savā mēbeļu restaurācijas darbnīcā «Lielšķirbās» Vaidavas pagastā.