«Šī atzinība man bija liels pārsteigums!» sacīja Rota Bērziņa, uzsverot, ka gadu gadiem bijusi mazsalaciešu vidū, laukos, kas viņai ļoti pie sirds. Viņa labi jūtas apsēta lauka malā un starp graudu kravām. Viņa prot apbrīnot citu varēšanu, dot padomu un pati mācīties, kad tas vajadzīgs. Šķiet, vārdus – dzimta un ģimene – viņa rakstītu ar lielo burtu, tāpat kā vārdu – Latvija.
Būtiskais 55 rindiņās
«Savā profesijā neesmu vīlusies, esmu iemīlējusi Mazsalacu un tās apkārtni. Viss ir atkarīgs no cilvēka, tāpēc valsts politikai arī uz priekšu ir jārada vide, kurā cilvēkiem ir patīkami strādāt un dzīvot,» sacīja Rota Bērziņa, kurai agronomes darbā aizrit 46. gads. Viņa jaunībā, kad pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti, kā stipendiāte pāris gadus pastrādājusi dzimtajā Rencēnu pusē kolhozā «Draudzība», tad aizprecējusies uz Mazsalacu, kur darbs bijis kolhozā «Mazsalaca», bet pārmaiņu laikā bijusi to darbīgo cilvēku un domubiedru vidū, kurus kolhoza priekšsēdētājs Juris Lulle mudinājis veidot un strādāt lauksaimniecības kooperatīvajā sabiedrībā «Lauksalaca».
«Aktīvās darba gaitas «Lauksalacā» beidzu 2017. gada augustā un tagad turpinu pārzināt agronomiskās lietas dēla Mareka zemnieku saimniecībā «Lojas». Vīrs Valdis joprojām ir kopā ar lauksalaciešiem, un kolektīvs tur ir stiprs, neviena slikta vārda nevaru teikt. Tur bijām vairāki kolēģi, kas strādājām kopā kopš kolhoza laikiem,» paskaidroja Rotas kundze, kura savu dzīves un darba aprakstu glītā šaurā rokrakstā bija sagatavojusi uz rūtiņlapas. Pieredzējusī agronome, trīs bērnu mamma un četru brīnišķīgu mazbērnu vecmāmiņa gan uzreiz teica: «Jums tas nav jālasa, un varat izmest», jo «publicitāte un intervijas nav svarīgas», taču šī rūpīgi aprakstītā rūtiņlapa kopš sarunas brīža stāv uz mana galda redakcijā un liek domāt citādāk! Vai šis rūpīgi sagatavotais dzīves apraksts, kurā nav aizmirsti svarīgie notikumi, labie kolēģi, visi tuvie un mīļie, nav Rotas ar zilu tinti uz balta papīra likts zīmogs par to, ko pati uzsver: «Visu apzināto mūžu man ļoti svarīga bijusi ģimene un kārtīgi padarīts darbs.» Šķiet, tā tas ir.
«MĒS ABI KOPĀ, ne jau es viena, ar visiem darbiem esam tikuši galā. Mēs jau te abi mūžu esam nolikuši,» sacīja Rota. Attēlā Rota un Valdis Bērziņi svinīgajā brīdī, kad Rotai tika pasniegts apbalvojums Goda pilsonis 2018. Foto no personiskā arhīva