«Patiesībā jau mēs esam vēl tik jauni, bet mums viņu ir četri,» sacīja Baiba Vilsone-Kovisāre, stāstot, ka citi draugi, kam vēl nav trīsdesmit, ir vairāk pa darbiem un ģimenes dzīvi tikai plāno.
«Mēs priecājamies, ka mums viņi ir. Jā, tagad varbūt ir grūtāk, bet paši runājam, ka pēc desmit gadiem jau būs paaugušies, visi pa skolām,» tā tētis Kalvis.
Vārdos ir grūti izstāstīt to čalošanu, rosīšanos, smieklu un raudu jūru, kas vienlaikus ir klausāma Kovisāru ģimenes mājā. Vecāki saka – sen jau esot pieraduši. Ja ģimenē ir četri mazi bērni, tad zini, ka miera jau nebūs, bet katram pārguruma mirklim kā silta, maiga sega pārklājas mazuļu smaids. Smaida viņu sejiņas un acis, un ir skaidrs, ka šo laimes sajūtu neviena mīļa mamma nemainītu pret tūkstoš pasaulīgiem labumiem.
Vecākais brālis Toms ir bērnudārznieks, bet trīnīši Miks, Emia un Emma ir tikuši pāri gada slieksnim un to izdarījuši braši, jo visi jau tipina kājām, mutē skaita baltus zobiņus un saldās putras iemainījuši pret kārtīgu skābeņu zupu.
«Vai gads paskrējis ātri? Laikam gan. Varbūt sākumā tā nelikās,» smejas Baiba, jo arī vecākiem bija jāsaprot, jāsajūt un jāpierod, kā mainās ikdiena, kad ģimene, kurā lolots un lutināts viens dēls, pārtop par kuplu četru bērnu ģimeni, kurā uzmanību uzreiz prasa trīs jaundzimušie.
Vecāki stāsta, ka tagad labi zina, cik katrs bērniņš ir liela un neatkārtojama personība. Katram bērnam ir savs temperaments. Pat Emma un Emia, kas ir līdzīgas kā divas ūdenslāses, parāda, ka raksturā būs atšķirīgas.
KĀDREIZ GRŪTI, BET REIZĒ TIK SKAISTI ir būt mammai, – saka Baiba Vilsone-Kovisāre. Baiba un Kalvis priecājas par četrām atvasēm – vecāko dēliņu Tomu un gadu vecajiem trīnīšiem Miku, Emiu un Emmu. Jāņa Līgata foto