Paspēlēsim intervētāju un intervējamo.
Bērnībā šī spēle šķita daudz vienkāršāka.
Jā.
Man tagad jārunā? Tev ir intervētājas loma, bet tu neuzdod jautājumu…
Kad tev blakus sēž intervētājs, kurš ilgi klusē, tu skaidri zini, par ko būs runa. Staburags taču būtu klusējis joprojām, bet tu izvēlējies par to taisīt izrādi.
Tā doma, kāpēc es izvēlējos iestudēt Valda «Staburaga bērnus», ir ļoti vienkārša — man bija vēlēšanās palīdzēt bērniem. Vienu dienu paņēmu bērnu ieteicamās literatūras sarakstu, lasu — «Staburaga bērni». Uzreiz bija skaidrs, ka šo stāstu var interesanti izstāstīt.
Tu gan režisē, gan spēlē «Staburaga bērnos»…
Sākotnēji es negribēju pats šeit būt aktieris. Gribēju savas idejas nodot aktierim. Taču tas viss iegriezās tā, ka man pašam arī ir jāspēlē, par ko es nebēdāju, jo man patīk to darīt, bet tas neatbilda manam nākamajam uzdevumam, kādu to biju iecerējis. Nākamais solis man būtu bijis, ja šajā izrādē es būtu bijis tikai režisors. Šajā brīdī tas grūtākais ir, ka neredzu to visu no malas. Bet es to nepārdzīvoju, pieņemu kā faktu, ka tas tā vienkārši ir. Mans sev dotais uzdevums bija vienkāršs. Es gribēju saprast, vai tas, ko daru galerijā «Istaba», ir izdarāms arī repertuāra teātrī. Valmieras teātris man deva šo iespēju. Nezināju, kā tas būs. Kad mēģinājām izrādi «Kaka un pavasaris», apkārt visu laiku bija cilvēki. Nāca iekšā un ārā. Mēģinot šeit «Staburaga bērnus», atbilde pie manis atnāca diezgan ātri — teātrī tas ir grūtāk.
Jo?
Lai cik tas smieklīgi arī būtu, pārāk daudz cilvēku ir iesaistīti ap topošo izrādi. Protams, tas palīdz, jo teātris ir arī skarbs uzņēmums, bet tajā pašā laikā izkaisa manu uzmanību no paša mēģinājuma procesa. Biju jau spēlējis Jaunsudrabiņa «Baltajā grāmatā», no pieredzes zināju, ka «Staburaga bērnus» noteikti var uztaisīt. Tur tādas pamatīgas tēmas ir iekšā.
Nosauc vienu pamatīgo.
Kas var būt vērtīgāks par draudzību? Un bērna grūtības sākas jau skolā. Ko viņiem liek tur darīt? Kā to dara? Liek lasīt visādus darbus. Esmu sapratis, ka man patīk sarunāties ar bērniem, jo viņi uzklausa. Starp viņiem un mani nav sienu, kā tas ir pie pieaugušajiem. Nāk jau ar gatavu viedokli par kaut kādām lietām. Ar pieaugušajiem vienkārši ir grūtāk. Mēs esam pārāk nežēlīgi cits pret citu. Es arī tāds esmu, bet, jo vairāk strādāju pie bērnu izrādēm, jo stiprāk nākas par tām lietām domāt, brucināt tās sienas. Bērni ir skarbi! Vienu vakaru sēžu ar meitu, rādu viņai toreiz vēl topošās izrādes «Kaka un pavasaris» darba fragmentus, viņa man saka — nu bet, draugs mīļais, tur tu esi noslinkojis, tur neesi izdomājis līdz galam… Bet viņu skarbums ir tik patiess. Var likties, ka bērnam nav viedokļa, bet tas tā nav. Tas nepavisam tā nav. Bērniem taču ir ļoti konkrēts un patiess viedoklis par to, ko viņš ir novērojis, redzējis, sajutis. Bērni ir daudz atvērtāki pret jaunām pasaulēm un idejām.
Nav jau arī tā, ka, spēlējot bērnu izrādes, visiem bērniem patīk.
Nav gan. Tagad esmu uzķēris to foršo brīdi, kad pats esmu nonācis līdz tādai pakāpei, kad skaidri zinu, kā konkrēto darbu vajag atslēgt. Izrādi «Kaka un pavasaris» veidoju kā sarunu ar bērniem. «Staburaga bērnos» uzstādījums ir parādīt bērniem to teātra brīnumu. Ļoti skaidri parādīt, kas tad ir tā aktiera profesija. Ko aktieris var izdarīt tikai ar iztēles palīdzību, kā bez neviena rekvizīta tikt galā ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Staburags, kas, manuprāt, ir nepelnīti aizmirsts, šajā izrādē veido papildu vērtību, lielo bildi. Pats sevi arī izglītoju caur šo izrādi.
Ir cerība, ka bērni pēc izrādes paņems rokās un izlasīs ne tikai to grāmatu, bet aizbrauks arī uz Staburagu?
Ir tāds mērķis. Bērnos ir jēga ieguldīt. Izrādē svarīgākais ir parādīt, ka nav tikai pareizi vai nepareizi. Bieži vien vecāki bērniem aizrāda un pat nepaskaidro, kāpēc viņi tā dara.
Droši vien bērnībā paši cietuši no nepaskaidrotiem aizrādījumiem, un tā tas tiek nodots tālāk nākamajām paaudzēm.
Tagad paspēlēsim psihologu un cietušo.
Izrāde «Staburaga bērni» Valmieras teātrī arī 25., 28. februārī, 1., 2. un 28. martā.
JĀNIS ZNOTIŅŠ: var likties, ka bērnam nav viedokļa, bet tas tā nav. Foto no teātra arhīva