VECĀKU SAPULCE ar pievienoto vērtību – mākslas terapeite Iveta Jermolājeva dalās atziņās par saskarsmi ar bērniem, kuras ieguvusi savā darbā. E. Kristiņas foto
«Katrai uzvedībai ir savs mērķis. Uzvedība mēdz būt aizsardzība. Bērns izjūt trauksmi, apjukumu vai bailes, kas var izraisīt nezināmu un neizskaidrojamu uzvedību,» pieredzē dalījās Iveta Jermolājeva. Viņa skaidroja, ka bērna vai jaunieša rīcību ietekmē iepriekšējā pieredze, kad viņš ir bijis sev netipiskos apstākļos, kad juties apdraudēts. Viņš izmanto uzvedības modeli, kādu ir iemācījies ģimenē vai skolā. Bērns mācās no vecākiem, kā reaģēt situācijās, kad izjūt dusmas, aizkaitinātību, un ar laiku reaģē līdzīgi. «Uzvedības traucējumi var būt cieši saistīti ar mācīšanās traucējumiem. Tiem bērniem, kas netiek līdzi skolas vielai, ir iekavēti darbi, tāpēc rodas diskomforts, ko viņi sāk izpaust agresīvā uzvedībā, traucējot stundu,» dalās mākslas terapeite.
Uzvedības mērķis ir norādīt uz problēmu, jo bērns vēlas justies piederīgs, atzīts un pieņemts. «Ar negatīvo uzvedību bērns mēģina nodrošināt, ka viņu pamana un vēro. Viņš tādā veidā pierāda, ka viņš ir,» uzsver Iveta Jermolājeva. Atzinības vārdi bērnam parāda, ka kāds pamana un novērtē to, ko viņš dara. Īpaši svarīgi tie ir laikā, kad skolēns cenšas mainīt savu nepieņemamo uzvedību, strādājot ar kādu no speciālistiem.
Tāpat pasaules kārtību skolēns aizgūst no saviem vecākiem, tāpēc ir jābūt konsekventiem savās darbībās un lēmumos. «Pasaules kārtību bērns mācās no vecākiem, tāpēc jābūt konsekventiem. Drošības sajūtu viņš rod ģimenē – jo pieaugušie ir pārliecinātāki par lietām, ko viņi dara, jo viņi ir konsekventāki savās prasībās, jo bērnam ir iespēja iegūt drošības un stabilitātes sajūtu,» stāsta mākslas terapeite.