Ko mēs mācījāmies?
Pēdējos gados ir ļoti aktuāli iegūt Eiropas valstu pieredzi un labāko, vērtīgāko no apgūtā ieviest savā ikdienas darbā. Tomēr, lai kvalitatīvi apgūtu kursu saturu un varētu līdzdarboties, ir nepieciešamas svešvalodu – angļu un vācu – zināšanas. Mūsu skola jau gadiem veiksmīgi strādā ar CLIL metodiku, kas nozīmē, ka skolēns nevis mācās tikai katru valodu atsevišķi, bet apgūtās zināšanas izmanto pārējos mācību priekšmetos, piemēram, sportā, matemātikā u.c. Tāpēc vairākas mobilitātes bija veltītas angļu valodas kā svešvalodas padziļinātai apguvei un CLIL metodikai.
Kad tika sagatavots projekta pieteikums, tāda mācību priekšmeta kā «Drāma» vēl nebija skolu mācību programmās. Taču mūsu skolotāji, izpētot izglītības politikas dokumentus, secināja, ka šīs tēmas aktualitāte tikai pieaugs, un izdarīja pareizo izvēli. Tagad skolā ir speciālists, kas ir apguvis drāmas metodes lietojuma iespējas dažādās klašu grupās un mācību priekšmetos.
IKT lietojums arī ir joma, kura nepārtraukti attīstās; šeit nekad nevar teikt, ka viss ir jau apgūts pietiekami labi, jo ik sekundi pasaulē dzimst desmitiem jaunu tehnoloģisku risinājumu un ideju. Tāpēc viena mobilitāte tika veltīta tam, lai iepazītos un apgūtu papildu zināšanas darbam ar tehnoloģiju izmantojumu skolā – gan mācību stundās (ne tikai informātikā vien), gan administratīvajā darbā.
Nevarētu teikt, ka skolas ikdiena ir mierpilna un klusa. Katru dienu notiek daudz dažādu aktivitāšu, viss norit strauji, ātri, reizēm neprognozējami. Kā šajā virpulī nepazaudēt būtisko? Kā koncentrēties un saprast, ka pats svarīgākais tomēr ir cilvēks, nevis saturs, un kā respektēt ikvienas personas iespējas izaugsmei? Kā šajā procesā var izmantot brīvdabas pedagoģijas iespējas? Arī uz šādiem jautājumiem varēja gūt atbildes mobilitātēs.
Kādus secinājumus izdarījām?
Eiropas kursu pievienotā vērtība ir plašāka redzesloka veidošanās, iespēja saskatīt savu un savas valsts vietu un lomu kopējās norisēs, iespēja kursu laikā tiešām iedziļināties apgūstamās tēmas saturā, dzīvot un darboties vidē, kura vienkārši nepieļauj nedarboties.
Bieži uzskata, ka pedagogam pietiek ar pēc iespējas biežāku un kvalitatīvāku profesionālo zināšanu apguvi. Tomēr jāatceras, ka jebkurš pedagogs vispirms ir cilvēks ar savām šaubām, bailēm, pārliecībām. Jāpilnveido arī šī – personības cilvēciskā – puse, jābaro arī dvēsele, lai būtu, ko sniegt citiem. Un ir ļoti svarīgi, ka kursos var papildināt abas mūsu personības puses – gan to, kurā jūtamies kā profesionāļi, gan to, kurā esam cilvēciskas, radošas būtnes.
Un, protams, visbiežākais noslēguma secinājums – mūsu pedagogi ir ļoti profesionāli un Eiropas pedagogu aprindās konkurētspējīgi. Mums ir ļoti daudz, ar ko lepoties; mūsu viedoklī mobilitāšu laikā labprāt ieklausās; ar mums vēlas sadarboties. Tad kālab gan mūsu skolēnu sasniegumi nav starptautiski tik augstā līmenī, kā mēs vēlētos? Daudz jautājumu, daudz vielas pārdomām, un dalība mobilitātēs varētu veicināt šo procesu ātrāku izpratni.
Attēlā no kreisās: I. Eglīte, O. Šarlāne, O. Karaļčuka, N. Šilde, V. Sniķere, O. Suharževska, T. Koziņeca, V. Piskunovs, Ņ. Sokolova, L. Ledovskiha. Foto no V2.V